Trešo gadu Latvijā, šoreiz arī Cēsīs, notika Somugru diena. Tā bija iespēja iepazīt līdz šim maz zināmas kultūras, kuru saknes ir kopīgas. Viena no somugru tautām ir lībieši (līvi) – Latvijas pamatiedzīvotāji, ar senu un bagātu kultūru. Lībiešu un citu somugru senči 6. – 7. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras dzīvojuši Urālu kalnu dienviddaļā un runājuši urāliešu valodā – somugru pirmvalodā. Somugru valodas Eiropā ir vairāk nekā trīsdesmit, taču to skaits samazinās, zūd šajās valodās runājošo skaits.

Lai aktualizētu somugru tautu kultūras mantojuma pētniecību, saglabāšanu un kopšanu, Igaunijā katru gadu oktobrī notiek somugru Radu tautu dienas, trešo gadu igauņi piedāvā skaistu, daudzveidīgu kultūras programmu sarīkojumiem Latvijā.

“Piedāvājumu iesaistīties Somugru dienās saņēmām no Rīgas Latviešu biedrības. Cēsu pirmie iedzīvotāji bija vendi, mums ir daudz ko par viņiem stāstīt,” atzina Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vadītāja Kristīne Skrīvere un uzsvēra, ka ir ļoti gandarīta, jo visas dienas garumā bijusi cēsnieku interese gan par vendiem, gan hantiem, mariešiem, udmurtiem, viņu pasaules uzskatu un kultūru.

Pazīstamā arheoloģe Zigrīda Apala Riekstu kalnā dalījās arheoloģisko izrakumu atziņās. “Stāvēt Cēsīs, Riekstu kalnā, un dzirdēt par senatni, tas bija aizraujoši. Vēsture mani vienmēr interesējusi. Zigrīda Apala tik daudz un interesanti stāstīja, varētu klausīties vēl. Diemžēl mēs, cēsnieki, par savu pilsētu tomēr zinām ļoti maz,” “Druvai” atzina cēsniece Ligita Mazīte un piebilda, ka Somugru tautu dienā katra lekcija ir interesanta un paver priekšstatus.

Ungārijas goda konsule Latvijā Ariana Župika pasākumu dalībniekiem Cēsīs atgādināja, ka pēdējos gados cilvēki aizvien vairāk interesējas par savām saknēm. “Pasaulē notiek nopietni pētījumi, tie interesē. Cēsīs uzzinājām daudz interesanta par vendiem,” atzina Ungārijas goda konsule un uzsvēra, ka ar katru gadu Somugru tautu dienas Latvijā kļūst plašākas.

Arheologs Oskars Ušpelis stāstīja par pērn Cēsīs izrakumu laikā atrasto 10.- 12.gadsimta grezni tērpto meitenes apbedījumu, vēsturnieks Eduards Platkājs atklāja pētījumus par vendu gaitām līdz nokļūšanai Cēsīs un iespējamiem dzīvesvietas maiņas cēloņiem. Kaut nedaudz senatnes gaisotnē varēja iejusties Seno rotu kalvē, kā arī koncertā, kurā uzstājās udmurtiešu un mariešu tautu dziesminieki.

Agneša Kereži no Ungārijas uzsvēra, ka ungāri kā somugru kultūras pārstāvji Eiropas viducī interesējas, no kurienes viņi cēlušies, par atšķirību ar citām somugru tautām. “Pētījumi ir saknes vēsturē,” atgādināja ungāriete. Viņa pētījusi Krievijas ziemeļu tautas, un cēsniekiem bija iespēja uzzināt par hantu šamaņu pasaules uzskatu un uzdevumiem. “Šamanisms ir pasaules uzskats, tā ir ticības sistēma. Hantiem par nāvi ir cits priekšstats nekā kristietībā – tur nav šausmu, nāve ir pāreja uz citu vietu, kur dzīvo tāpat. Tikai tur viss ir otrādi, ja te diena, tur – nakts, labā puse ir kreisā. Ja cilvēks nomirst simts gadu vecumā, pazemē viņš dzīvo tālāk, tikai viņa mūža gadus skaita atpakaļ, un beigās viņš pārvēršas par vaboli, kukaini. Pazeme nav mirušo valstība, tur dzīvo galvenais slimību Dievs un gari,” pastāsta Agneša Kereži un pakavējas atmiņās, kā, pirmoreiz ciemojoties hantu ģimenē, visi sēdējuši ārā, apkārt bijis daudz odu, un viņa kādu nositusi. Visi bijuši pārsteigti – tu nogalini mūsu radiniekus.

Nav neviena, kurš varētu pateikt, cik garu hantiem ir pavisam. “Katrai sabiedrībai ir citi, vienai vairāk, citai mazāk. Dzīvīgums un lokanība priekšstatos nevarēja iznīcināt tautas tradīcijas. Šamaņi ir ļoti gudri, poētiski, viņi spējīgi ieiet transā, ko kontrolē. Īpašajā stāvoklī viņi ceļo pa pasaulēm. Ko var dot šamanis, atkarīgs no tā, kāds gars viņu izvēlējies un vada, cik viņam palīgu. Ir dažādi šamaņi, bet katrs dara ko citu, ir tādi, kuri dzer mušmires tēju, tad redz pagātni un nākotni,” par tik dzirdētajiem šamaņiem pastāsta somugru pētniece. Pēc hantu domām, vīriešiem ir piecas dvēseles, sievietēm četras. Dvēsele ir brīva, no rīta cilvēku nedrīkst ātri modināt, varbūt dvēsele vēl nav atgriezusies, jo tā taču naktī dodas ceļojumā. Elpošanas dvēsele ir cilvēkā visu laiku, kad tā aiziet, viņš mirst.

“Pirms vai pēc maltītes hanti garu pacienā ar šņabi, arī gatavojot ko uz gāzes plīts, netiek aizmirsts pateikties uguns garam. Kamēr ēdiens karsts, viņi neēd, jo ar garaiņiem mielojas gars,” hantu tautas tradīcijas pastāsta Agneša Kereži. Viņa arī atgādina, ka šamanisms uztur līdzsvaru, ja kas sajūk, šamanis veic rituālu un pasaka, ko ziedot. Ikdienā šamanis ir parasts cilvēks, kurš arī zvejo, medī. Viņš atšķiras tikai rituāla laikā, jo viņam piemīt īpašas spējas – nonākt transā, spēt iemiesoties citā tēlā, saprast zvēru valodu un putnu balsi.

Pēc Agnešas stāstītā cēsniekiem bija ļoti daudz jautājumu. “Kas to būtu domājis, ka somugri ir tik dažādi – ziemeļu tautas un mūsu lībieši, ungāri. Nebūtu domājis, ka tām vispār kaut kas kopīgs. Varbūt kādreiz vendiem arī bija tādas tradīcijas,” ar “Druvu” pārdomās dalījās Imants Ozoliņš.

Ļoti daudz kopīga udmurtiešu un mariešu kultūrās ar hantiem. Arī par šo tautu rituāliem, pasaules uzskatu varēja uzzināt no Tartu Universitātes pētniekiem.