Latvijā rit veļu laiks, kad atbilstoši tautas tradīcijām veļiem ziedoja ēdienus un dzērienus istabā, rijā vai tās krāsns bedrē, klētī, pirtī, pie lieliem akmeņiem, arī kapsētā vai pie kāda ozola, lai iemantotu veļu labvēlību un svētību. No rīta ļaudis gājuši skatīties, vai mirušo dvēseles ir ēdušas. Ja mielasts pazudis, tā bijusi laba zīme – tātad mirušie ir apmierināti. Ja to atraduši neskartu, licēji bēdājušies, domādami, ka mirušo gariem kaut kas nav bijis pa prātam.

Šķiet, arī Meža kapos kāds centies iegūt veļu labvēlību, nolikdams pie kapu kopiņas to, ko sanācis iemarinēt, sakonservēt, vēl šo to nopirkt. Bet otrā dienā laikam nācās secināt, ka veļiem tas pārāk negāja pie sirds, tad nu visu maisiņu ar izbrāķēto atstāja turpat kapos pie atkritumu urnas.