Ziņas

Sabiedrība

Vecu auto iemainīja pret kumeliņu

Sajust sniegu vaigos. Zirdziņš Grifs un viņa saimniece Alla Liepiņa zina, ka nav labāka transporta līdzekļa par kamanām.Foto: Liene Lote Grizāne

Cēsniece Alla Liepiņa ir autovadītāja, viņa teic, ka bez mašīnas mūsdienās neiztikt. Taču Līvu ciemata stallī viņu gaida arī cits braucamrīks – kamanas, kuras velk uzticamais bērītis Grifs. Zirgs ir Allas aizraušanās un mīlestība. Stallī stāv kamanas, rati un glauna droška, ar ko tiek vizināti arī kāzinieki un ikviens cits, kuram tas interesē.

“Interesants ir arī stāsts, kā tiku pie sava Grifa. Viņš bija pavisam mazs kumeliņš, šķiet, pāris stundu vecs, un es to iemainīju pret savu veco auto. Tādu darījumu man izteica kumeliņa saimniece, es nedomājot tam piekritu,” stāsta Alla Liepiņa, norādot, ka Grifs ir pašas audzināts un lolots draugs. Zirga saimniece norāda, ka Grifam patīk darboties un kustēties, tādēļ arī šajā ziemā pirmajā sniegā paspējusi doties izbraucienā ar kamanām.

“Ziemas pēdējos gados tādas švakas. Pagājušajā gadā Ziemassvētkos vizinājāmies ar ratiem, bet šogad noķēru pirmo sniedziņu un kamanās jau izvizinājos. Šīs kamanas iegādājos pagājušajā gadā no saimniecības, kura tika izpārdota. Kamanas varētu būt ap 50 gadu vecas, taču esmu ar tām apmierināta. Pēc iegādāšanās nedaudz pati tās piepucēju. Man gan vēl ir otras kamanas, taču tās ir pārtaisītas no parastām ragavām,” stāsta Alla un uzsver, ka ragavas nav gluži tas pats, kas kamanas. Kamanas esot nedaudz solīdāks braucamrīks, kurā bez kučiera sēž divi cilvēki. Kamanās esot ierīkots speciāls sēdeklis, bet ragavās sēdēšana esot vienkāršāka, ragavas biežāk tiek izmantotas darbam, piemēram, malkas vešanai no meža. Pēc kamanām un to veidiem senatnē varēja spriest par cilvēka labklājību. Zemniekiem bija visprastākās koka kamanas. Turīgākiem cilvēkiem kamanas atgādinājušas karietes – augstas apmales, kas aizsargāja no dubļiem un putekļiem, soliņi pasažieriem atradās viens pretī otram, kučiera sēdvieta – ārpusē.

“Arī mūsdienās kamanas var būt dažādas. Citas greznākas, citas vienkāršas. Pieļauju, ka netrūkst arī labu kamanu meistaru, kas varētu izgatavot skaistu braucamo. Man šīs ir vidēja lieluma kamanas, taču ir arī lielākas – divpajūgu kamanas,” stāsta saimniece un norāda, lai arī kādas būtu kamanas, pats galvenais esot dzinējs. Proti, kamanu vilcējs – bērītis.

Alla bilst, ka brauciens ar kamanām esot ļoti romantisks. “Iedomājies, vējš plīvo gar ausīm, zirdziņš palaists riksī, bet pati sēdi kamanās uz siltas segas, kājas apsegtas ar kažoku. Galvenais, lai silti, tad stundām var braukt,” smaidot saka Grifa saimniece. Viņa atminas, ka pirmo reizi ar kamanām braukusi piecu gadu vecumā.

“Esmu dzimusi un augusi Jaunraunā, mājām līdzās bija stallis. Tas bija apmēram 1974. gads, kad Ziemassvētkos sniega netrūka, un, sasēduši parastajās ragavās, braucām apsveikt visus kaimiņus. Tas bija milzīgs notikums, man ļoti patika,” atmiņās dalās Alla, sakot, ka arī mūsdienās ir cilvēki, kuri svētkos vēlas vizināties zirga pajūgā. Taču reti kurā saimniecībā vairs sastopami zirdziņi.

“Nenoliedzami, lai zirgu turētu, tā kopšanai jābūt sirdslietai. Man nereti saka, ka Grifs ir izlutināts, bet kā nu nebūs?! Viņš ir mans mīlulītis, turklāt vēl pašas audzināts no mazām dienām. Viņš ir sirsnīgs, lai gan netrūkst arī humora. Bija gadījums, kad kamanas manā vietā kučierēja cits. Ātri viens Grifs izdomāja, kā pagāzt kamanas, lai visi braucēji izripo laukā, un pats atskrēja mājās pie staļļa. Tāpat viņš arī vienmēr nopēta, vai, jauno pāri vedot, groži ir man,” smaidot saka Alla.