Dzērbenes pagasta lepnums ir pils un tās apkārtne. Pils savulaik atjaunota, vismaz no ārpuses skaista, bet saimniecības ēkas ar katru gadalaiku grūst aizvien tālāk.

“Tūristi brauc. Tikai saka, ka žēl, jo netiek pils tornī, ka stallim jumts iebrucis. Cilvēki saprot, lai atjaunotu, vajag lielus līdzekļus, un izsaka cerību, ka varbūt nākamreiz, kad atbrauks uz Dzērbeni, varēs no torņa redzēt apkārtni un arī grausti būs sakopti,” saka Daina Šmite, gide Dzērbenes pagastā. Dzirdēta arī ironiska piezīme, ka te var iepazīt vēsturi un vērtības starp graustiem.

Dzērbenes pilī ir mājvieta pagasta pārvaldei, tautas namam, novadpētniecības muzeja ekspozīcijai un Jettes istabai, kā arī telpas nomā uzņēmējs.
Skats no pils torņa vienmēr saistījis daudzus. “Pils tornis apmeklētājiem ir slēgts, jo tas ir bīstams,” saka pašvaldības izpilddirektore Lelde Burdaja un pastāsta: “Šogad jau trešo reizi torņa atjaunošanas projekts tika iesniegts finansējumam “Leader” programmā. Diemžēl naudas trūkuma dēļ tas neguva apstiprinājumu. Tornis katru gadu bojājas tālāk, un arī tā sakārtošanas izmaksas pieaug. “

Tornī tiek lietus, tas bojā arī telpas zemāk. Tā mazajā zālītē pils otrajā stāvā nesen nokritis apmetums. “Ir svarīgi iespējami ātrāk nostiprināt torņa jumta augšējo malu, lai ūdens netek ēkā. Problēmas ir arī ar pils jumtu, jo savulaik tas nav pareizi uzlikts, un sienās sūcas mitrums. Tas bojā visu ēku,” pastāsta izpilddirektore un uzsver, ka diemžēl pašvaldībai budžetā naudas vērienīgiem remontiem nav.

Sarunās dzērbenieši ne reizi vien aktualizējuši graustu problēmu pie pils. Bijušais stallis, kam iebrucis jumts, un saimniecības ēka ceļmalā ir kā vizītkartes, sekojot norādei – Dzērbenes pagasta pārvalde. Abas ēkas gadu desmitus stāv tukšas un ir bīstamas. Tas, ka apkārt ir brīdinājuma lente, nebūt nenozīmē, ka tur nevar iekļūt. “Stallis ir ļoti bēdīgā stāvoklī,” atgādina izpilddirektore. 80.gados, kad atjaunoja pili, no staļļa tika izvesti lopi. Taču tikai 2000.gadā tika iztīrīta vecā vircas bedre, bet, tā kā meliorācijas sistēma bija nepareizi ierīkota, pamatos sūcās ūdens. Tagad ūdens sabojājis otras ēkas sienu, tā nobrukusi.

Tā kā abas pašvaldībai piederošās muižas kompleksa ēkas atrodas valsts nozīmes aizsargājama pieminekļa zonā, katra darbība celtnēs ir jāsaskaņo ar Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi. “Divas reizes esam vērsušies pārvaldē, jo neko nedrīkstam darīt,” uzsver. L.Burdaja.

Ir skaidrs, lai celtnes atjaunotu, nepieciešami ļoti lieli līdzekļi. Taču ir vēl viens būtisks jautājums – kā tās izmantot. Speciālisti ieteikuši racionālu risinājumu – stalli nojaukt, iegūtos materiālus izmantot, lai no sabrukšanas saglābtu saimniecības ēku blakus. Tad arī, braucot uz pili, tā atklātos skatam.

“Skumji, ka paši neko nevaram izdarīt. Ir tāda bezspēcības sajūta. Talkās varētu kaut ko līdzēt, vismaz sakārtot ēkas, lai brukšana neturpinās, novākt sabrukušo jumtu. Lai paliek mūri,” saka dzērbeniete Anita Zvaigzne un piebilst, ka diemžēl abas būves ir tādā stāvoklī, ka tām labāk netuvoties. Taču viņa arī uzsver, ka pils interesē tūristus, viņi labprāt staigā pa apkārtni. Daudziem patīk jauniešu centra iekārtotā orientēšanās taka pils apkārtnē.

Dzērbenieši gadiem izsaka priekšlikumus, kā abas ēkas varētu izmantot. 1998.gadā bija izstrādāts projekts, ka tajās būs sporta zāle, bibliotēka, sabiedriskais centrs. Izskanējis, ka varētu būt izstāžu zāle.

“Mums jāizšķiras, ko darīt, vai ļaut pamazām iet bojā pilij, vai ieguldīt milzu naudu jau gandrīz sabrukušu ēku atjaunošanā,” saka izpilddirektore un uzsver, ka nav tā, ka pašvaldība neko nedara. Ir projekti, tiek meklēts finansējums. Nav aizmirsta arī bijusī kalpu māja, kurā iecerēts ierīkot vismaz sešus sociālos dzīvokļus.

Turpat netālu ir vēl viena muižas ēka, tā ir privātīpašumā. Īpašnieks pamazām graustu cenšas sakārtot. “Ja pašvaldībai pašai ir vidi degradējošas un bīstamas ēkas, nevaram sodīt īpašniekus, ka viņi neuztur savus īpašumus,” saka pašvaldības izpilddirektore.

Dzērbenes muižas pils celta 18. gadsimta beigās klasicisma stilā. Savā pastāvēšanas laikā piedzīvojusi vairākkārtīgu nopostīšanu (1905. g., Pirmajā pasaules karā) un atjaunotni. 19. gadsimta beigās tapa piebūve – iespaidīgs četrstūru neogotikas stila tornis.