Ziņas

Sabiedrība

Varbūt gatavos cietos sierus

Ar dažādiem raksturiem. Ikviena kaza ganāmpulkā labi pazīst savu saimnieku Niku Brūveri.Foto: Sarmīte Feldmane

Šonedēļ pēc ķīniešu kalendāra pasaulē sākās Zilās koka kazas gads. Horoskopi vēsta, ka tas ienesīs pārmaiņas, kas skars visas dzīves sfēras. Izplānot visu gadu nebūs iespējams, kaza parādīs savu ietiepību un tāpat ies savu ceļu, pilnu ar pārsteigumiem un piedzīvojumiem, gan labiem, gan sliktiem. Astrologi iesaka

palikt praktiskiem, pacietīgiem, uzņēmīgiem un reāli izvērtēt, ko var sasniegt, nevis ļauties sapņiem un ilūzijām. Pie gada līkumainā ceļa nāksies pierast, mācīties no savām kļūdām un pilnveidoties.

Kazas gadā ieejot, raunēnieši stāsta par kazām savās kūtiņās. Viens no stāstiem meklējams Pie Brūveru ģimenes.

Tiklīdz atver kūts durvis, pretī skrien ziņkārīgi kazlēni – melni, raibi, balti. Kazas ieinteresēti novērtē svešo atnācēju un tūlīt apstāj saimnieku, cerot, ka atnests kāds kārums. Kūtiņā gaiši, silti, smaržo pēc siena.

Pirms dažiem gadiem Brūveru ģimene nopirka kazu. “Meita nevarēja dzert govs pienu. Kūts ilgus gadus stāvēja tukša, kur turēt bija, tā arī nolēmām,” stāsta Niks Brūveris. Kazas pienu labprāt dzer visas trīs meitas, sievai Alisei tas garšo pie kafijas. No piena tiek gatavots biezpiens, siers. “Zinām, ko ēdam. Arī kazas gaļa ir veselīga, ne tikai piens,” uzsver Niks.

Ar katru pavasari ganāmpulks aizvien pieaug. Patlaban kūtī skraida seši kazlēni, būs vēl.

“Kazu audzēšana ir tikai vaļasprieks. Jāiemācās gatavot cietos sierus, tad varēs domāt par attīstību, arī gādāt pienīgākas kazas,” atklāj raunēnietis un piebilst, ka patlaban iesaistījies zemeņu audzēšanā.

Kūtī kazas dzīvo savā vaļā. Sākumā ierīkoti aizgaldi, bet negantākās un veiklākās iemanījušās tikt ārā, arī izlauzt vārtiņus. Nožogojumi palikuši, bet kazas brīvi staigā, ja kāda grib klusāku vietu, var nolīst no pārējām. Kad dzimst mazie, pārējie netraucē, mamma nolien stūrītī. Taču, kad kazlēns jau kaut nedaudz apvēlies, citi barā ierāda, ko drīkst, ko ne. “Dažai ir grūtāks raksturs,” Niks stāsta par kazu, kas mīlīgi pieglaudusies saimniekam un mēģina pārbaudīt kabatas. “Ja viņa pirmā tiek pie kartupeļiem, tad skaidrs, citas lai tuvumā nenāk, kamēr paēdīs, nevienu nelaidīs. Lai gan vadone ir cita, pie ēšanas tā netiek. Mazie pie ēšanas tiek pēdējie. Sākumā gribējām tos pažēlot, ieviest savu kārtību, bet sapratām, ka velti. Baram ir savi likumi,” novērojumos dalās Niks.

Ziemā kazām ļoti garšo egļu un priežu skujas, tāpat tiek dotas bietes, kartupeļi. “Kazas ēd visu. Arī plastmasu, labi, ka nekas slikts nenotika. Gadās jau, ka tiek ārā no aploka, tad apskādē kādu puķu dobi. Kazas daudz darba neprasa, lai dzīvo,” nosaka saimnieks.

Pašu galdam Brūveri tur arī trušus. “Vecākiem jādomā, ko bērni ēd,” bilst Niks.

Sarmīte Feldmane