Ziņas

Sabiedrība

Var saimniekot un saglabāt reizē

Mežā. Ziedonis Vilciņš rāda, kādam jābūt labi un pareizi koptam mežam.Foto: Māris Buholcs

Maija sākumā Imanta Ziedoņa fonds “Viegli” uz apbalvojuma ceremoniju “Laiks Ziedonim” bija uzaicinājis arī Amatas novada Skujenes pagasta “Kalna Gaviešu”, Pasaules Dabas Fonda demonstrējumu saimniecības saimnieku Ziedoni Vilciņu.

Z. Vilciņš rāda viņam izsniegto pateicības rakstu tautsaimniecībā. Nominācijā “Zemi es mācos” apbalvojums tika pasniegts mazai vai vidējai lauku saimniecībai, kas atbalsta videi draudzīgas saimniekošanas principus un spēj nodarbināt citus, neaizmirstot par savas saimniecības sakoptību.

“Kalna Gaviešu” saimnieks Ziedonis Vilciņš to arī atbildīgi dara. Viņš īsteno videi draudzīgu mežu apsaimniekošanu ar ilgtermiņa domāšanu. Ziedonis Vilciņš cērt kokus, gūst ienākumus sev, ģimenei, darbiniekiem, saglabājot meža vidi un Latvijas dabas daudzveidību. Viņš mežu respektē kā dzīvu sistēmu ar neskaitāmām augu un dzīvnieku sugām, ar dažādām vērtībām. Ziedonis ir teju vienīgais lielais meža īpašnieks Latvijā, kurš gadu gaitā attīstījis un nu spēj pierādīt un skaidrot arī citiem, kā iespējams iegūt koksnes resursus, nenocērtot mežu kailcirtē.

“Neskatoties uz kailcirtēm, statistika liecina, ka mežu platības palielinās un mēs nenozāģējam to, kas izaudzis, tomēr tas ir, runājot par visu valsti kopumā. Ja runājam par privātajiem mežiem, tad tuvākā apkārtnē situācija ir bēdīga, jo nozāģēts ir gandrīz viss, un īpaši cerēt uz to, ka varētu zāģēt baļķus, nevar. Palikušas jaunaudzes, tievie lapu koki, un tā būs nākotnes malka,” tā Z. Vilciņš raksturo situāciju mežsaimniecībā.

Meža resursi ir pamats ne vien laukiem, bet visas valsts ekonomikai. Kokrūpniecības ekonomiskais nozīmīgums pēdējos gados ir augsts un bieži pieminēts līdz ar citiem ekonomiskajiem rādītājiem, taču no biznesa viedokļa šis tirgus esot kļuvis mēreni remdens. “Pēdējos divos gados kokmateriālu cenas ir samērā zemas. Neskaitot labos zāģbaļķus un finierklučus, domāju, cenām būtu jāturas nedaudz augstākām. Raugoties skaitļos, secinu, ka pašlaik tā lielā biznesa nozarē vairs nav,” saka saimnieks, pieminot, ka reiz īpašumā iegādātie meži tiekot pietaupīti labākām priekšdienām.

Savulaik Z. Vilciņš iegādājies mežus, kurus desmit gadu laikā būtu varējis cirst kailcirtē, taču drīz vien sapratis, ka var saimniekot apdomīgāk, jo mežs, uz kuru raudzījies, esot izskatījies teicams pensijas fonds: “Sapratu, ka varu izcirst lielākos kokus, bet pārējos atstāt, lai aug tām dienām, kurās esmu pašlaik.”

No Z. Vilciņa stāstītā saprotams, ka mūžīgā meža princips ir kaut kas starp rezervātu un kailcirti, tā ir arī šaurā robeža, uz kuras pats saimnieks labprāt balansē, neiekrītot vienā vai otrā galējībā. Tam ir daudz priekšrocību. Jāsāk ar to, ka saimniekošanai pēc mūžīgā meža principa (regulētas izlases cirtes koncepts – M.S.) sniedz saimniekošanai vairākas priekšrocības, salīdzinot ar kailcirti: nerodas izcirtums, kas mākslīgi jāapmežo, augsne tiek pasargāta no erozijas, mitras vietas mazāk pārpurvojas, audzes ir noturīgākas pret vējgāzēm un kaitēkļu uzbrukumiem, egļu audzēs vidējais koksnes pieaugums ir par 30-50% lielāks. Tomēr tas nebūt nav viss. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju mežu uztver kā pastāvīgu savas dzīves telpas daļu, viņi uz mežu dodas pēc dabas veltēm, atpūšas un smeļ spēkus. Ne vienam vien mežs ir kā vieta, kur attīrīt prātu. Tātad mežam ir arī emocionāla vērtība.

Pats saimnieks uz mežu dodas, apvienojot lietderīgo ar patīkamo. “Uz mežu apgaitā jādodas regulāri, bet ar domu – palūkot, kas būtu zāģējams,- var iet tikai ik pa pieciem gadiem. Faktiski jāsaimnieko šādi: kad piedzimst bērns -uz mežu ar zāģīti dodas pirmo reizi, nākamreiz uz bērna pirmo skolas dienu, tad uz izlaidumu un uz kāzām. Ar mūžīgā meža saimniekošanas veidu iespējams nodrošināt iztikšanu sev un ģimenei visa mūža garumā. Mans uzdevums ir tikai pieskatīt, pakopt un ļaut, lai aug,” stāsta saimnieks, atkārtoti uzsverot, ka viņam atkrīt meža stādīšanas darbi, toties tiek gardas ogas, sēnes, relaksācija, koks un meža dzīvnieku gaļa.

Vienkāršojot aprēķinus, “Kalna Gaviešu” saimnieks stāsta piemēru: “Vidējam latvietim ir ap astoņiem hektāriem meža. Pa gadu uz hektāru, kurā ir 80 gadu seni koki, koksnes apjoms palielinās aptuveni par pieciem kubikmetriem. Ja mēs mežā ar zāģīti ejam ik pēc desmit gadiem, tad tur vajadzētu būt pieaugušiem 50 kubikmetriem koksnes hektārā. Ja gribam, nozāģējam 40 kokus, pēc desmit gadiem atkal ejam uz mežu un atkārtojam to pašu. Tātad, ja vidējam latviešu mežsaimniekam ir astoņi hektāri meža, gadā mežs pieaug vismaz par 40 kubikmetriem. Ja saimnieks piecus gadus mežā neko necērt, iznākumā būs 200 kubikmetru koksnes, tad atliek tikai nosvilpties un zāģeri būs klāt.”

Z. Vilciņš priecājas par savu zemi un ir pateicīgs, ka var šeit dzīvot, strādāt un rūpēties par ģimenes nākotni dabai tik draudzīgā veidā. “Tā Latvija ir viena brīnišķīga zeme! Te viss aug griezdamies, atliek tikai piekoriģēt. Tomēr, ja nozāģējam skaistu koku, tā vietā nākamais būs zāģējams tikai pēc astoņdesmit vai simts gadiem.”

Uz atvadām saimnieks nosaka, ka neredz veidu, kā cīnīties ar tiem mežizstrādātājiem, kas uz mežu dodas kā uz burkānu lauku, nerēķinoties ar kaimiņu, kurš vēlas strādāt pēc mūžīgā meža principa, taču Z. Vilciņš ir optimists: “Pret uzņēmējiem, kuru interesēs ir tikai nauda, nav jēgas cīnīties, viņiem ir citi mērķi, bet, lai pie mums parādītos arvien vairāk cilvēku, kas nodarbojas ar mūžīgo mežu, ir jāpaiet zināmam laikam, jāuzkrāj pieredze un jāpiedzīvo visas sabiedrības briedums.”