Nacionālā teātra muzikālās daļas vadītāja amatā jau 26 gadus ir Valdis Zilveris, šķiet, Latvijas ražīgākais teātra mūzikas komponists.

Viņa plašajā mūzikas laukā ne tikai kompozīcijas teātrim, viņš savulaik veidoja raidījumu ciklu Latvijas Radio par jaunāko elektronisko mūziku “Elektr­o­niskie dialogi”, raksta akadēmisko mūziku, instrumentālo mūziku, kora mūziku un vēl, un vēl.

– Tiekat dēvēts par elektroniskās mūzikas pionieri Latvijā.
– Oi, tas bija interesanti. Kad mācījos konservatorijā, rektors bija Imants Kokars, ar kuru man bija īpašas attiecības. Esmu rakstījis dziesmas korim “Ave Sol”, esam kopā muzicējuši. Esam no vienas puses, no Gulbenes, bijām draugi. Imants bija progresīvi domājošs, uzsāka sadarbību ar Dienvidilinoisas Universitāti ASV. Amerikāņi atveda pirmo muzikālo datoru, tika noorganizēta interesentu grupa, kas sāka to apgūt. Es tikko biju beidzis konservatoriju, sāku Kompo­zī­cijas nodaļā strādāt par pasniedzēju, arī pieteicos mācībām. Tās ilga divus mēnešus, un beigās no visas grupas paliku viens pats. Kļuva skaidrs, ka ar diviem mēnešiem par maz, un man bija iespēja gandrīz pusgadu apgūt elektronisko mūziku Amerikā. Pēc atgriešanās sāku to mācīt konservatorijā. Lai arī tolaik bija sasniegts augsts līmenis, tagad to, ko mācījos vairāk nekā pusgadu, es varētu iemācīt piecās dienās.

– Ar šo mūziku joprojām ir saistība?
– Jā, ļoti daudzām teātru izrādēm vajadzīga mūzika, ko var uzrakstīt, izmantojot tikai elektroniku. Muzikālā krāsu palete elektronikā ir ļoti bagātīga. Šīs tehnoloģijas ļauj radīt tik perfektu simfoniskā orķestra skanējumu, ka pat profesionāls mūziķis nevar atšķirt no dzīvā skanējuma. Šādi radīt orķestri ir krietni lētāk, un jau 1990.gadā Čikāgas studijā bija tehnoloģija, kas ļāva Holivudas filmām mūziku ieskaņot uz datora, liekot skatītājiem domāt, ka spēlē īsts simfoniskais orķestris.

– Tad jau orķestri vairs nav vajadzīgi?
– Šo jautājumu uzdevu arī pasniedzējam Amerikā. Viņš teica, ka publika tomēr sapratusi, ka koncertu apmeklēšana dzīvajā ir vesels rituāls, sākot ar pucēšanos, iešanu uz koncertzāli, kafijas iebaudīšanu pirms, un, galvenais, ir dzīvais kontakts ar orķestri, diriģentu, ko neviens dators nevar atsvērt. Lai cik labs būtu ieraksts, tas neaizstāj dzīvo koncertu, šķiet, tagad pandēmijas apstākļos to visi esam sapratuši. Tieši tas pats attiecas uz teātra izrādēm, kuru apmeklēšana klātienē dod pavisam citu emocionālo saviļņojumu un pārdzīvojumu.

– Taču galvenais jūsu radošajā dzīvē ir teātris. Kā nonācāt Nacionālajā teātrī?
– Tas sākās, mācoties Kompo­zīcijas nodaļā. Ļoti labi spēlēju klavieres, un jau no 2.kursa strādāju teātra fakultātē par koncertmeistaru pie vokālās pedagoģes Anitas Garančas. Tad bija brīdis, kad Nacionālajā teātrī iestudēja izrādi “Princis un ubaga zēns”. Radās kaut kādas problēmas ar mūzikas ierakstīšanu, jo toreiz mākslinieki dzīvoja tādu stipri bohēmisku dzīvi. Anita Garanča, kura daudz sadarbojās ar šo teātri, paaicināja palīdzēt ierakstīt fonogrammas, teātrī mani pamanīja. Jau 1986.gadā, kad vēl biju students, man piedāvāja rakstīt mūziku izrādēm. Tas izdevās veiksmīgi, sadarbība turpinājās, un 90.gadu vidū tiku pieņemts par muzikālās daļas vadītāju.
Šajos gados esmu rakstījis mūziku izrādēm visiem Latvijas profesionālajiem teātriem, arī tautas teātriem, tostarp Cēsu Tautas teātrim, kur bija sadarbība ar režisoru Mārtiņu Gaigalu. Pirms gadiem četriem biju saskaitījis 150 izrādes, kam esmu rakstījis mūziku. Neesmu rakstījis tikai Nacionālajai operai, jo, lai uzrakstītu operu vai baletu, vajag ļoti daudz brīva laika.

– 150 izrādes, vai tas nav lielākais devums Latvijas komponistu vidū?
– Tā varētu būt. Lai gan, ja parēķinām, ka sezonā sanāk sešas septiņas izrādes, dažkārt līdz desmit, tad 35 gados tas nav nemaz tik daudz.

– Kā atnāk mūzika izrādei? Vajag rūpīgi izlasīt lugu, vai pietiek ar režisora norādēm?
– Tas ļoti atkarīgs no materiāla, teksta un režisora koncepcijas. Tas ir liels komandas darbs, kurā pēdējais vārds tomēr pieder režisoram. Man patīk Pētera Plakida, kurš arī bijis Nacionālā teātra muzikālās daļas vadītājs, teiciens: “Katrai izrādei ir tāda mūzika, kādu tā ir pelnījusi.”
Bijuši arī interesanti gadījumi. Ap 2000.gadu Mazajā zālē Oļģerts Kroders iestudēja “Ham­letu”. Viņš atnāca pie manis uz studiju un savā fantastiskajā mierā un harmonijā sacīja: “Zini, Valdi, man gribētos, ka tu uzrakstītu šai izrādei mūziku. Tūlīt izstāstīšu, ko man vajag!”
Man tur viss uz vietas, mūzikas instrumenti, dators ieslēgts, es uzreiz improvizēju, kā saredzu to tēmu, ko viņš prasīja. Trīs četru stundu laikā uzrakstīju un ierakstīju visu izrādes mūziku. Pirms tam “Hamletu” lasījis nebiju, biju redzējis izrādi, zināju tēlu sistēmu, notikumus, bet režisors visu tik krāsaini prata aprakstīt, kādam raksturam kādu muzikālo tēmu vajadzētu, ka man atlika tikai paļauties.

– Vai viegli neatkārtoties, atkal un atkal rakstot izrādēm mūziku?
– Man tas padodas viegli. Jāsaka paldies manam izcilajam skolotājam Paulam Dambim, pie kura mācījos konservatorijā. Palīdzēja arī studijas Amerikā un darbs konservatorijā, kur pasniedzu 20.gadsimta mūzikas tehnikas. Man patīk rakstīt ļoti dažādos stilos, dažādās kompozīcijas tehnikās, izteiksmes līdzekļu spektrs ļoti liels, tāpēc varu izbēgt no atkārtošanās.

Protams, no sava stila aizbēgt nevaru, kaut arī grūti noformulēt, kāds tas ir, tomēr aktieri saka, ka manu rokrakstu uzreiz var pazīt. Kaut kādas man raksturīgas intonācijas droši vien ir. Daudz rakstu arī koriem, citiem sastāviem, un man teikuši, ka mana mūzika ir ļoti teatrāla. Laikam ilgais darbs teātrī atstājis šo ietekmi, bet man liekas, ka tas ir ļoti labs komp­liments.

– Arī pašu itin bieži redzam uz skatuves. Vai muzicējat izrādēs, koncertos?
– Nacionālajā teātrī dzīvajā esmu spēlējis vismaz 20 dažādās izrādēs. Ja nebūtu pandēmijas, tagad uz skatuves spēlētu kādās četrās. Tā ir brīnišķīga sajūta, ja vien iespējams, priekšroku dodu dzīvai mūzikai izrādē. Tas iedod vēl vienu spēcīgu un emocionālu kvalitāti.

– Pie kā strādājat tagad?
– Bija interesants piedāvājums no Leļļu teātra, kur latviešu trupā top izrāde “Kaķēns Vau”. Ar režisoru Edmundu Freibergu Naci­onālā teātra Mazajā zālē strādājam pie Stendāla “Sarka­nais un melnais”. Tur gan nav oriģinālmūzikas, bet teātrī bieži ir izrādes, kur mūzika tiek piemeklēta, arī tas prasa ilgu laiku, jo jāatrod īstā mūzika īstajām vietām. Tur jābūt lielai profesionālajai pieredzei un pat muzikologa izglītībai, lai orientētos mūzikas vēsturē, stilos. Daudz daru arī šo darbu, man tas interesanti, jo ļauj iepazīt mūziku, ko ikdienā neklausos. Vēl darbs radioteātrī, tā kā, paldies dievam, par darba trūkumu sūdzēties nevaru.

Pats pēc savas iniciatīvas pirms diviem gadiem uzrakstīju Liel­dienu kantāti, bet pagaidām tā stāv atvilktnē, jo pandēmijas dēļ nav izdevies atskaņot. Pašlaik rakstu Ziemassvētku kantāti, cerot, ka šajos Ziemassvētkos to izdosies atskaņot.

– Dienas paiet mūzikā, kas laikam ir augstākā no mākslām.
– Jā, es teiktu, ka mūzika no visām mākslām ir ar vissmalkāko un visspēcīgāko enerģētiku.