Brīvdienās Eiropas Kultūras mantojuma dienas karogs plīvoja Cēsīs pie viduslaiku pils, Līgatnes pilskalnā, Vēveru ciemā Vecpiebalgā, Āraišu arheoloģiskajā muzejparkā, Tanīsa kalnā Raunā, Melturu sētā Drabešu pagasta Melturos, Ungurmuižā Raiskuma pagastā.

Šoruden Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes īpašu uzmanību pievērsa Latvijas kultūras mantojuma aizsardzības sistēmas simtgadei, savukārt pārvalde pati atzīmē darbības 35 gadu jubileju. Eiropas Kultūras mantojuma dienu mērķis rosināt apskatīt, uzzināt un ieraudzīt ko jaunu, tā iepazīt kultūras mantojuma vērtības, to vēstures, saglabāšanas un atjaunošanas simts objektu stāstus, kas raksturo sistēmas attīstību. Ik vietā saimnieki bija padomājuši, kā ieinteresēt apmeklētājus, kā arī vērtēt pieminekļu aizsardzībā paveikto.

Āraišu arheoloģiskajā muzejparkā notika diskusija “Āraišu muzejparka attīstības līkloči piecdesmit gados”. “Vērtējot kultūras pieminekļu saglabāšanu pēdējo 30 gadu laikā, svarīgi atcerēties, kādā stāvoklī bija liela daļa īpašumu valsts neatkarības atgūšanas brīdī, un novērtēt situāciju tagad. Būtiski ir pārvērtusies Latvijas ainava,un līdz ar to uzlabojusies cilvēku dzīves kvalitāte,” atgādināja Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis un uzsvēra, ka katrā laikā bija savas grūtības un iezīmes, zaudējumi un panākumi. Panākumi lielā mērā bija, pateicoties personībām, kas bija uzticīgas ideāliem.

Diskusijā piedalījās muzejparka koncepcijas izstrādātāji, Āraišu kultūrvēsturiskā mantojuma pētnieki. Katram savas atmiņas, kā strādāts, īstenotas idejas pirms gadu desmitiem. Tie ir vēstures stāsti ar faktiem, dažādu gadu noskaņām par to, kā tapa ezerpils, kā mainījās tās apsaimniekotāji, un arī ieskats nākotnē.

“Vērts pavērtēt, kas noder šodien,” uzsvēra Dr.hab.geogr., Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle Aija Melluma, Gaujas Nacionālā parka ģenerālās shēmas    jeb attīstības plāna viena no autorēm. Tas tapa Mežaim­niecības problēmu institūtā, vēlāk “Silava”.    Plānā    tika nodalīta Āraišu funkcionālā zona ap tūkstoš hektāru platībā.
“Katrs plāns kaut ko ieprogrammē, pārvaldītāja uzdevums skatīties, kas notiek. Vēlāk var    izrādīties, labi, ka kaut kas nav izdarīts, kā plānots,” vērtēja A.Melluma un atgādināja, ka Latvijas ainava nepārtraukti mainās. “Varas līmeņos to grib saglabāt nemainīgu, bet tas nav iespējams. Tāpat kā cilvēks noveco, daba mainās. Būtiski, ka pamats ielikts un Gaujas Nacionālais parks, Āraišu muzejparks pastāv,” sacīja A.Mellu­ma, rosinot padomāt, ko nākotnē atļaut celt Drabešu ciemā.

Amatas apvienības pārvaldes vadītāja Elita Eglīte “Druvai” pastāstīja, ka Amatas novada teritorijas attīstības plānā iezīmētais    Drabešu ciems sākas aiz Drabešu muižas un neskar Āraišus, aizsargājamo teritoriju.    “Āraiši nav Dra­bešu ciemā. Ciema teritorijā attīstās moderna saimniecība, kurā ir mūsdienīga ferma, kaltes torņi, tā nav viensēta, bet industriāla ražotne. Vai aiz bijušās muižas ēkām nevar būt privātmājas, kāpēc neļaut cilvēkam dzīvot skaistā vidē?” skaidroja E.Eglīte, uzsverot, ka A. Mellumas pētījums par Āraišu kultūrainavu, protams, ir zināms, bet uz to nevar    atsaukties, jo tas nav    normatīvs dokuments. Cēsu novadā taps jauns plānojums, tad arī Āraišu kultūr­ainavai tiks pievērsta uzmanība.
Āraišu arheoloģiskais muzejparks ir mūsu vērtība, tā saglabāšana, uzturēšana un attīstība ik dienu ir muzeja saimnieku Cēsu novada Tūrisma attīstības aģentūras uzmanības centrā.

Melturu sētā sagaida saimnieks Egons Garklāvs. Ar lepnumu viņš izrāda 19.gs. pirmās puses dzīvojamo riju, valsts nozīmes arhitektūras pieminekli. Viņš to atjauno.

“Iekurināju rijas krāsni, lai redzētu, kā cilvēki dzīvoja.  Kad dabū īsto āra un iekštelpas temperatūras starpību, tad virs galvas balts dūmu mākonis, ir silti un apakšā svaigs gaiss,” stāsta Melturu saimnieks. Pats dzimis Melturkrogā un bērnībā laiku pavadījis otrpus ceļam pie Amatas. Dzīvojamā rija ir vecākā, gandrīz vienīgā tāda rija Latvijā, kas saglabājusies. E Garklāvs rūpes par Melturu sētu uzņēmies gan kā nozīmīgu kultūrvēstures objektu, gan savas bērnības vietu. Viņam ir iecere  pie Amatas upes izveidot amatu prasmju  centru. Sētā atjaunots stallis, klētiņa, pirts. Ar lauk­akmeņu krāvumu nostiprināts Amatas krasts, lai lietavās ūdens to negrauž. Nesen viņš arī atjaunojis trieci. “To pirms 200 gadiem    ierīkoja kroga vajadzībām, bet bija mazražīgs, un tad pie ūdens tika zemnieki, bet krogā izraka aku. Uztaisīju ar    jaunām detaļām, bet vecais arī turpat un strādā,” gandarīts stāsta saimnieks.

Ar lepnumu E.Garklāvs    ved pie maza ozoliņa. “Tam ir 1605 gadi,” viņš saka. Zīle ir no ozola, kas bija nogrimis Vecdaugavā. Paziņa izzvejoja ozolu, un tā dobumā vai nu sīlis, vai vāvere bija noslēpis zīles, un brīnumainā kārtā tās bija dzīvotspējīgas. Vecajam ozolam tika pārbaudīts vecums – 1600 gadi. Melturos jaunais kociņš aug piecus gadus.

Pagalmā plīvo Latvijas un Eiropas Kultūras mantojumu dienu karogs. “Latvijas karogs sauli nebija redzējis 83 gadus, tagad plīvo,” saka saimnieks Egons Garklāvs. Karogu viņš pirms pieciem gadiem atrada mājas bēniņos koka kastītē, ievīstītu lina audumā.  E.Garklāvs domā, ka arī iepriekšējā ēkas saimniece nav zinājusi, ka bēniņos paslēpts karogs, noteikti būtu izstāstījusi. “Nebija tāda notikuma, lai uzvilktu mastā, bet    pieminekļu aizsardzības simtgade īstā reize. Karogs    skaisti iztaisnojās un plīvo, krāsas saglabājušās.    Reizi gadā gribu tam parādīt godu,” teic Melturu sētas saimnieks.

Zinātāji devuši pat 90 procentus, ka te, kur Melturu sēta, kādreiz bijis pilskalns, jo Amatas krastā droša vieta. Īpašnieka sapnis ir attīstīt apbūves kompleksu un izveidot sabiedrībai pieejamu vēsturiskā dzīvesveida ekspozīciju un darbības vietu amatniekiem.

Vēl interesants kultūras vēstures objekts, kuru varēja apskatīt, bija Līgatnes pilskalns. Tas ir pierādījums, ka mutvārdu tradīcijas saglabā    ziņas par vietu gadsimtiem ilgi. 1928. gada 23. augustā Pieminekļu valdē saņemts ziņojums par kādu Rīgas apriņķa Ķempju pagastā esošu pilskalnu, kas ierādīts grants ieguvei. Vietējo iedzīvotāju sociālajā atmiņā bija saglabājies tikai apzīmējums, ka minētais kalns ir pilskalns. To apmeklēja pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš, secinot, ka Līgatnes pilskalns ierindojams starp senākajiem pilskalniem un datējams ar bronzas laikmetu.

“Interese par pārgājienu uz pilskalnu bija maza,” pastāsta tūrisma konsultante Ieva Liepa un piebilst, ka aktīvajiem cilvēkiem apkārtnē bija plašs citu pasākumu piedāvājums.
Latvija ir bagāta, kur soli sper, tur kas ievērības cienīgs. Simts gadus valsts uzņēmusies sargāt tās vērtības, kas paaudzēm nozīmīgas. Atliek vien iepazīt.