Ziņas

Sabiedrība

Vai audzēt upenes komercdārzos

Jāatrod pircējs. SIA "Līgatnes ābele" valdes priekšsēdētājs Leonīds Likums vērtē, ka nav problēmas upenes izaudzēt, problēmas ir realizēt. Ja ir zināms, kas tās pirks, tad vērts veidot komercdārzu.Foto: Māris Buholcs

Latvijas klimatiskie apstākļi ir īpaši piemēroti upeņu audzēšanai. To komercdārzi savulaik Latvijā ir bijuši attīstītāki nekā tagad, taču nekad nav bijuši īpaši izplatīti.

Latvijā, arī Vidzemē nav daudz upeņu komercdārzu, tie, kas ir, ir seni un aizlaisti. Šobrīd vairs tikai dažas saimniecības audzē upenes vairākos hektāros un ražu vāc mehanizēti. Kopumā šīs ogas valstī audzē 360 ha, bet tā nopietni ar to audzēšanu nodarbojas bioloģiskā saimniecība SIA “Baltic Berries” Rucavas novadā, tur upenes aizņem 189 hektārus. Uzņēmums savu ražu realizē Polijā, dāņiem piederošā rūpnīcā.

Leonīds Likums, mūspuses ilggadīgā dārzkopības uzņēmuma SIA “Līgatnes ābele” vadītājs, atzīst, ka saimniecība ar upeņu audzēšanu neaizraujas, zinot, cik grūti nākas ogas realizēt: “Nelielās platībās tās ir problēmas. Ja upenes audzē lielākās platībās, tad varbūt var atrast noieta tirgus, taču Cēsu pusē, it sevišķi pēdējos gados, upeņu raža ir ļoti svārstīga, jo ziedēšanas periodā upenes mēdz apsalt. Arī šogad upeņu raža nav padevusies. Cik sanācis runāt ar pazīstamiem zemniekiem, tad kaimiņu novados ir līdzīgs rezultāts.” Lai dažādotu ienākuma avotus, “Līgatnes ābele” audzē arī jāņogas, avenes, dārzeņus, kā arī piedāvā ābolus.

“Ļoti gribētu cerēt uz ko gaišāku nākotnē, taču upeņu audzēšanas bums, kas bija 90. gados, kad visus aģitēja stādīt, pat maksāja subsīdijas par upeņu stādījumu ierīkošanu, izkūpēja gaisā. Paskatoties, kas ar upeņu plantācijām notiek tagad, sāp sirds, kā viss aizlaists un nevienam vairs nav vajadzīgs,” nožēlu pauž L.Likums.

Savukārt komercdārza īpašnieks no Limbažu novada Viļķenes pagasta, SIA “Krogzeme” attīstības vadītājs A.Krogzems uzskata, ka upeņu audzēšana ir perspektīva, un saka, ka šur tur parādījušies jauni upeņu dārzi, bet tie vēl nav tikuši līdz ražai. “Vidzemes pusē pagaidām gan nav neviena liela komercdārza, bet cilvēkiem parādās interese par šādu uzņēmējdarbību, to var redzēt pēc stādu pieprasījuma,” atklāj A.Krogzems.

A.Krogzema saimniecībā pagājušajā gadā saražoti 60 tūkstoši stādu, šogad jau 300 tūkstoši, bet uz nākamo gadu varētu būt pusmiljons sertificēto upeņu stādu. Līdz ar to arī platības paplašinās. A. Krogzems pārliecināts, ka upeņu audzēšana ir bizness, kas sniedz daudz prieka, gandarījuma un augstus ienākumus pie nosacījuma, ka ir stabils realizācijas tirgus. “Upeņu audzēšana ir samērā viegla, turklāt tā ir divreiz ienesīgāka par graudu audzēšanu, bet prasa piecas reizes mazāk investīciju. Investīcijas sāk atpelnīties no pieciem hektāriem. Līdz ar to, ja mājsaimniecībai ir 20-30 ha zemes, tad tā tieši piemērota šim biznesam,” tā A.Krogzems.

Tiesa gan, vieglā peļņa var izrādīties sarežģījumu pilna, jo ogu realizācija esot viens no grūtākajiem uzdevumiem. A.Krogzems paskaidro: “Cena iekšējā tirgū ir niecīga, komercdārziem šis nav tirgus. Dzird, ka šur tur kāds nopērk vai pārdod 60 -100 kg par 1,30 eiro kilogramā, bet tie ir maznozīmīgi daudzumi. Tā ir hobija būšana, tas nav bizness.” Latvijā ir reti tādi uzņēmumi, kuri pērk upenes: “Ir arī tādi, kas pirktu lielu apjomu, bet tad parādās situācijas otra puse – nav, kas piedāvā. Mēs tuvākajos gados esam plānojuši paplašināties, tas izmainīs tirgus situāciju, tad būs interesanti apskatīties, izdarīt aprēķinus un secinājumus,” stāsta zemnieks. Tomēr “Līgatnes ābeles” vadītājs L.Likums ir skeptisks: “Jāuzmanās, lai nebūtu atkal kārtējā modes lieta. Tāpat 90.gados cilvēkiem stāstīja, ka problēmu ar realizāciju nebūs, ka ASV upeņu pieprasījums esot milzīgs, ka neesot iespējams piepildīt tirgu, un kur tad tagad ir tas Amerikas tirgus? Protams, tos, kuri gatavi iepirkt upenes, interesē lieli apjomi. Preiļos jau savulaik ražoja samērā lielus apjomus, bet nespēja realizēt. Turēja sasaldētas ogas vairākus gadus, tad beigās ogām iznāca milzīga pašizmaksa!”

Tomēr, pēc A.Krogzema domām, cilvēki aizvien vairāk novērtē upeni, un to parādot pasaules tirgus. “Ir liels pieprasījums pēc bioloģiski ražotām upenēm,” saka SIA “Krogzeme” attīstības vadītājs. Problemātiskāk ir ar ogu saldēšanu: “Pūres pārstrādes uzņēmums nesniedz saldēšanu kā pakalpojumu, viņi vēlas pirkt ogas, toties Vaidavā ir uzņēmums, kas audzē cidonijas lielos apjomos un pašlaik būvē saldētavas. Rudenī būs pirmās kārtas nodošana. Šī firma ar mums saskaņoja iespējamos upeņu daudzumus, lai tiktu rezervētas jaudas arī šīm ogām.” Pieminēšanas vērts ir fakts, ka Limbažos top pārstrādes rūpnīca. Šobrīd notiek dokumentācijas saskaņošana. Šajā pavasarī nonāca līdz kopsaucējam, ka rūpnīca Limbažos varētu sākt darboties 2018. gada jūlijā. Arī L.Likums atzīst, ka darboties griboši cilvēki un pārstrādes cehs mūsu pusē būtu vērtīgs, tomēr “Līgatnes ābele” valdes priekšsēdētājs pauž savas domas par cilvēku aktivitāti un līdzdalību, atzīstot, ka cilvēki ir pasīvi: “Trūkst aktīvas līdzdarbošanās, gaida, kad kāds cits visu gatavā veidā pasniegs.”

“Lai noslēgtu labu darījumu par labu cenu, ir vajadzīgs apjoms, viens pats audzētājs nespēs iegūt sev vajadzīgo apjomu, tāpēc mēs dibinām upeņu audzētāju biedrību un aicinām audzēt upenes, lai varam sasniegt vajadzīgo apjomu un noslēgt labus darījumus – eksportēt upenes par labu cenu,” saka A.Krogzems. Tomēr L.Likums sarunu nobeidz ar dziļām pārdomām, sakot: “Mēs, kas esam seni darboņi šajā nozarē, pret skaļiem saukļiem un aģitācijām izturamies ar pietāti, varbūt tas lieku reizi ir traucēklis. Jaunie tirgu redz citādi, vēl nav apdedzinājušies, ir drošāki, un kādam arī tā lieta aiziet. Par to jau, protams, arī prieks, bet vienalga jārēķinās, ka apstākļi paši uzliks ierobežojumus. Visu varam audzēt, bet jāizdomā, kur to audzēt un cik tas maksās. Nav problēmas izaudzēt, problēma ir realizēt. Savulaik bija doma par saldēšanas iekārtām, bet, atceroties smago tirgus situāciju ar upenēm, tā arī neuzcēlām. Ja cilvēkiem ir zināms, kur viņi tālāk tās saldētās ogas liks, lai viņiem veicas!”