Ziņas

Sports

Uzvārds uz čempionu kausa

Latvijas basketbola līgas 25. jubilejas sezona beidzās ar pārsteigumu, jo maz ticams, ka, sezonai sākoties, kāds paredzēja, ka čempionu kausu izcīnīs “Valmiera/ ORDO” komanda. Čempiona medaļa arī cēsniekam Dāvim Rozītim, kuram Valmieras komandā šī bija otrā sezona. Atgādināšu, ka finālsērijā viss noskaidrojās tikai pēdējā, septītajā spēlē, ko uzvarēja Valmieras komanda, triumfējot arī visā sērijā 4:3.

* LAUKUMĀ. Cēsnieks Dāvis Rozītis aizvadītajā LBL sezonā deva nozīmīgu ieguldījumu "Valmiera/ ORDO" komandai ceļā uz pirmo čempiona titulu tās vēsturē. Foto: NO ALBUMA

* LAUKUMĀ. Cēsnieks Dāvis Rozītis aizvadītajā LBL sezonā deva nozīmīgu ieguldījumu “Valmiera/ ORDO” komandai ceļā uz pirmo čempiona titulu tās vēsturē. Foto: NO ALBUMA

Ar uzvarētāju filozofiju

Aizvadītajā sezonā D. Rozītis piedalījās 40 spēlēs, laukumā pavadot vidēji 16:30 minūtes, vidēji spēlē gūstot astoņus punktus un izcīnot 4,9 atlecošās bumbas. Pats Dāvis norāda, ka esot sasniedzis līmeni, kad individuālā statistika vairs tik ļoti neinteresē, galvenā ir komandas kopējā uzvara: “Esmu gatavs iet laukumā no rezervistu soliņa. Man nevajag laukumā būt 25 – 30 minūtes, arī savās 15 – 17 minūtēs varu būt pietiekami efektīvs, lai palīdzētu komandai uzvarēt.

Pērn varbūt individuāli statistika bija labāka, spēles laiks lielāks, bet, ja komanda netiek izslēgšanas spēlēs, nekāda prieka no tā nav.”

Ja sezonas sākums valmieriešiem bija veiksmīgs, uzvara sekoja uzvarai gan Latvijas līgā, gan Baltijas līgā, vēlāk nāca kritums. Kad Baltijas līgā tika piedzīvots zaudējums pret “Barons/ LDz” ar 42 punktu starpību, komandas vadība veica galvenā trenera maiņu, aicinot uz Valmieru Robertu Štelmaheru, kurš aizveda komandu līdz čempionu titulam.

“Tā bija kā auksta ūdens šalts, bet kluba vadība ticēja komandai, un ar disciplīnu no jaunā trenera puses, ar komandas saliedētību atgriezāmies uz panākumu un uzvaru ceļa. Var teikt, mainījās spēlētāju filozofija, tā kļuva par uzvarētāju filozofiju. Katrā spēlē laukumā gājām kā favorīti. Tas nenozīmē, ka nenovērtējām pretinieku, vienkārši bijām pārliecināti par savu varēšanu, zinājām, ka mums favorītu statuss no spēles uz spēli jāpierāda. Šo domāšanas maiņu daļēji veicināja jaunais treneris, bet komandā bija spēlētāji, kuri savulaik izcīnījuši Latvijas čempionu titulu, tieši viņi to iemācīja citiem. Treneris rūpējās, lai mums uzvarētāju filozofija nesakāptu galvā, viņš prata motivēt, iedvesmot.”

Valmieras komanda regulāro čempionātu noslēdza ar uzvarām pret “VEF Rīga” un “Ventspils”, nodrošinot pirmo vietu, automātisku iekļūšanu pusfinālā un sava laukuma priekšrocības. Dāvis atklāj, ka pašpārliecinātības velniņš pirms izslēgšanas spēlēm nav iezadzies komandā, visi sapratuši, ka tajās neviens ceļu negriezīs, ka katra spēle būs smaga, katra uzvara būs jāizcīna.

Pusfinālā Valmiera pārspēja Liepāju trijās spēlēs, kamēr “VEF” komandai vajadzēja visas piecas, lai tiktu galā ar Ventspils basketbolistiem. Tādējādi “VEF” spēlētājiem sanāca ļoti blīvs sacensību grafiks – trijās nedēļās 12 spēles, varbūt finālsērijā tas atstāja iespaidu.

“Manuprāt, nav pareizi meklēt attaisnojumus par izslēgšanas spēļu grafiku,” saka D. Rozītis. “Ja meklē attaisnojumus zaudējumam, tas liecina par rakstura vājumu. Apstākļi visiem ir vienādi, visiem sezonas noslēgumā ir nogurums, mikrotraumas. “VEF” pusfinālā bija priekšā sērijā ar 2:0, viņiem atlika uzvarēt tikai vienu spēli un būtu tādās pašās pozīcijās kā mēs. Bet viņi aizgāja līdz piecām spēlēm.

Varbūt pauze, kas mums bija, gaidot pretinieku finālā, nostrādāja tieši par sliktu, jo pirmajā spēlēm “VEF” komandai zaudējām. Mēs bijām atpūtušies, viņi jau iegājuši spēļu ritmā un spēja mūs pārsteigt. Bet tas bija mirkļa vājums, kam tikām pāri.”

Īsts playoff basketbols

LBL finālsērija bija īsts saldais ēdiens basketbola līdzjutējiem. Septiņas līdzvērtīgas spēles, uzvaras kauss varēja nosvērties par labu jebkurai no abām komandām. Kad valmierieši uzvarēja sestajā spēlē, panākot sērijā 3:3, bija skaidrs, ka septītā spēle būs ļoti īpaša. Tā arī notika, visas iespējamās biļetes Vidzemes Olimpiskajā centrā tika izpirktas pārdesmit minūtēs, ļoti daudzi tās nedabūja.

“Nekad nebiju redzējis Vidzemes Olimpisko centru tik piepildītu, arī tik karstu nekad, termometrs rādīja +31 grāds. Tas ir īsts playoff basketbols! Lai kā gribētos šādu atmosfēru arī regulārajā čempionātā, jābūt reālistam, tāpēc ļoti priecājos par šīs spēles atmosfēru. Gribu teikt, tas ir visas līgas un katras komandas sabiedrisko attiecību speciālista darbs, lai piesaistītu skatītājus, Ceru, ka darbs turpināsies un pēc gadiem mums būs kā Lietuvā vai Spānijā, kur zāles skatītāju pilnas. Latvijas komandas taču spēlē vidēja lieluma zālēs, ja piestrādātu, skatītāju vietas varētu piepildīt uz visām spēlēm. Katrā ziņā, Valmierā skatītāju skaits palielinās, arī rezultāts kļūst labāk, jo komanda aug kopā ar skatītājiem,” norāda Dāvis.

Jautāts, vai spēlētāji jūt, dzird skatītājus, spēlētājs atzīst, ka jūt to enerģiju, kas nāk no līdzjutējiem. Brīdī, kad ir sajūta, ka vairs nav spēka, tieši šī atmosfēra iedod papildu grūdienu.

Līdzjutēji īpaši novērtēja arī to, ka šī bija izteikta latviešu spēlētāju komanda, tikai ar vienu viesspēlētāju. Tāpēc uzvara jo īpaša, līdz šim izteiktas latviešu komandas nekad tik labi nav nospēlējušas. Tas ir kluba vadības ieguldītā darba un finansējuma rezultāts, jo savākt šādu latviešu komandu nav lēts prieks. Labi latviešu spēlētāji izmaksā dārgi, bet tas dod cerēto.

Šobrīd D. Rozītis vēl nezina, kur spēlēs nākamajā sezonā, jo ar Valmieras komandu bijis līgums uz šo sezonu. Tagad darbs viņa aģentam, lai atrastu iespējami labāko piedāvājumu.

Finālsērijas noslēpums

Pēc vairākiem gadiem, ko D. Rozītis pavadīja ASV studentu basketbola līgā, Latvijā divi gadi aizvadīti profesionāla basketbolista statusā. Dāvis stāsta, ka viņam apzīmējums – profesionālis – nenozīmējot spēlētāju, kurš par to saņem naudu vai trenējas divreiz dienā, tā, pirmkārt, esot attieksme: “Tā ir attieksme, kā izturies pret sevi, citiem un savu darbu. Es pret sevi, savu ķermeni, treniņu procesu vienmēr esmu attiecies kā profesionālis. To darīju jau Cēsu Sporta skolā, turpināju Amerikā un tagad Valmierā. Klāt nācis tikai šis naudas aspekts, bet tas nav mainījis manu attieksmi pret sportu. Man to iemācīja ģimenē, mamma bija profesionāla spēlētāja, redzēju, kā viņa pret to attiecas, un esmu to turpinājis.”

Spēlētājs uzsver, ka profesionālisms ļauj pagarināt karjeru. Var būt ļoti talantīgs spēlētājs, bet, ja attieksmē nav profesionālis, ir iedomīgs, kavē treniņus, tajos nestrādā ar pilnu atdevi, nerespektē trenerus, komandas vadību, ilgi šajā vidē nenoturēties.

“Kluba vadībai vienmēr ir izvēle starp tevi vai kādu citu. Viņi naudu var maksāt tam, kurš parādīs labāku attieksmi, tāpēc ar savu darbu laukumā un ārpus jāpierāda, ka esi tās naudas, ko maksā, vērts. Ne tikai statistikas izpratnē, jādod pievienotā vērtība gan laukumā, gan ārpus tā,” saka D. Rozītis, neslēpjot, ka nauda, ko pelna ar basketbolu, nenāk viegli. Nākas sevi pilnībā atdot fiziski, ir augsts traumatisma risks, zilumi, sasitumi, sāpes.

Sarunas noslēgumā viņš atklāj vēl kādu finālsērijas laikā glabātu noslēpumu: “Pirms katras spēles, kamēr notika iesildīšanās, laukuma vidū novietoja čempionu kausu. Uz tā iegravēts katras čempionvienības nosaukums, katra spēlētāja vārds, un es sapratu, ka gribu, lai arī mans vārds tur ierakstīts. Nevienā brīdī to nevienam neteicu, ne draugiem, ne ģimenei, tikai sev. Tagad mans vārds tur būs!”