Ziņas

Sports

Uzturēt sevi fiziskā formā

Vēl nesen. Kopiena “Skrien un nūjo Cēsīs” bija radusi būt kopā gan treniņos, gan sacensībās. Tagad šādu attēlu neizdotos uzņemt, bet, cerams, līdz šai iespējai nebūs ļoti ilgi jāgaida.Foto: no albuma

Pastaigas dabā, iespēja vingrot, nodarboties ar sportu mājas apstākļos ir lietas, kas ļauj uzturēt možu garu, neļauties trauksmei un panikai.

Varam tikai priecāties, ka Latvijā nav noteikti tik drakoniski ierobežojumi kā vairākās citās Eiropas valstīs, kur no mājas ļauts iziet tikai konkrētos gadījumos un pie tiem netiek pieskaitītas fiziskās aktivitātes brīvā dabā. Mēs varam iet, nūjot, skriet, braukt ar riteņiem, sācies pavasaris, kas mudina doties dabā, tāpēc tas jāsteidz izmantot. Ir arī iespēja vingrot mājās, izvēloties savu vingrošanas kompleksu, vai arī pieslēgties kādiem tiešsaistes vingrošanas treniņiem, vai atrast sev piemērotākos youtube vietnē.

Papildu motivācija skrējējiem

Kopiena “Skrien un nūjo Cēsīs” aicina katru nedēļu veikt noteiktu attālumu, pēc tam to fiksējot kopienas feisbuka profilā. Šonedēļ, no 16.- 24.aprīlim, bija aicinājums skrienot vai nūjojot savākt 30 km,    līdz vakardienai to bija izdarījuši vairāki desmiti dalībnieku.

Pirms ierobežojumiem “Skrien un nūjo” bija tradīcija katru trešdienu lielākā vai mazākā pulciņā veikt kopīgu distanci. Kopienas pārstāvis Andžejs Stepančuks stāsta, ka katrs skrien savā nodabā: “Lai būtu lielāka motivācija, rīkojam šo virtuālo piedāvājumu, lai skrējēji redz, ko dara citi, kā viņiem veicas. Tā turpināsim līdz ierobežojumu beigām, kad atkal varēsim vienoties kopīgā skrējienā. Dažam šādu motivāciju nevajag, bet kādam vajag papildu izaicinājumu, jo vairāk tāpēc, ka    sacensības nenotiek. Tātad, ja ir motivācija skriet, varbūt trūkst motivācijas to darīt sacensību režīmā, sevi mazliet pamocīt. Tad nu šādas kluba iekšējās sacensības dod papildu dzinuli.”

Mēdz teikt, ka treniņi ir vajadzīgi, bet tikpat nepieciešamas arī sacensības, kas ir īpašs piedzīvojums. Tagad tās tiek atceltas, nav zināms, kad atsāksies.

A. Stepančuks, kurš regulāri piedalās sacensībās, atzīst, ka to tiešām pietrūkst: “Ar katru ieradumu jau tā ir, ja tas kāda iemesla dēļ pārtrūkst. Protams, sacensību atcelšana nav valsts prioritāšu saraksta augšgalā, bet skrējēji noteikti gaida, kad tās    atkal sāksies. Sacensība ir ne tikai skriešana, arī lielisks nedēļas nogales pavadīšanas veids, bieži kopā ar ģimeni, tā ir iespēja satikt draugus, apceļot Latviju.”

Uz Cēsīm brauc skriet arī no citām pilsētām, to veicina apkaimes reljefs. Latvijas labākais taku skrējējs Andris Ronimoiss, kuram ir arī saistība ar Cēsīm, nācis klajā ar Ozolkalna izaicinājumu. Uzde­vums -    savākt 1000 augstummetrus jeb uzskriet augšā 14 reizes. Kā savā feisbuka kontā norāda skrējējs, nepilni 12 kilometri un 1000 metri kā likts. Vairāki skrējēji ar to jau tikuši galā.

Laiks izvērtēt prioritātes

Jau vairākus gadus aktīvi darbojas “TRX Cēsis” grupa, kas regulāri pulcējas uz treniņiem. Tagad arī viņiem pauze. Mārtiņš Niklass    stāsta, ka online nodarbības nenotiek: “Zinu, ko dara pārējie. Tie, ar kuriem esam kopā no pirmās dienas, nav skubināmi, viņi vienmēr bijuši centīgi. Man šķiet, šis ir labs brīdis, lai paraudzītos uz to visu no cita skatupunkta, un ceru, ka šis laiks katram iedos kādu dzīves izpratni. Katrā ziņā šis ir laiks darboties individuāli, varbūt pārkārtot domāšanu, saprast, cik    svarīgi kustēties.”

“TRX Cēsis” dalībnieki, startējot individuāli, veikuši tā saukto Kūpera testu, ko nosaukuši par pavasara “tehnisko apskati”. Uzdevums vienkāršs, vienmērīgā ātrumā noskriet iespējami lielāku distanci 12 minūšu laikā, un tad katrs, ņemot vērā    dzimumu un vecumu, īpašā tabulā var novērtēt savu fiziskās sagatavotības līmeni.

Mārtiņš stāsta, ka vecākā meita atrodas Spānijā. Lai palīdzētu viņai uzturēt možu garu, abi attālināti tiešsaistē vingrojot četras vai piecas reizes nedēļā: “Mums grūti saprast, kā ir, ja ir liegts iet ārā no mājas, dzīvokļa, kā tas ir Spānijā, vismaz vietā, kur dzīvo meita. Mums nav iemesla sūdzēties par kustību trūkumu, vajag tikai gribēt un darīt!”

Veselīgs dzīvesveids

Pie regulāriem treniņiem trenažieru zālē bija pieradis Juris Bērziņš, tagad, kad trenažieru zāles slēgtas, nācies ikdienā ko mainīt.

“Lai mājās piespiestu sevi regulāri vingrot, nepieciešams daudz stingrāks raksturs un kretīnisms pret sevi,” smejot saka J. Bērziņš. “Ja esi trenažieru zālē,    ir jādarbojas, bet mājās var atrast iemeslu nedarīt. Taču esmu sevi ielicis sportiskā režīmā, izbraucu ar riteni 35 – 40 kilometrus, tad stundu – pusotru veicu vingrinājumus dažādām muskuļu grupām. Starp durvju aplodām esmu ielicis pievilkšanās stieni, atradu 16 kg svaru bumbas, secināju, ka esmu pietiekami nodrošinājies, lai darbotos. Ir visas iespējas gādāt par veselīgu dzīvesveidu. Uz to jāgatavojas, un, kad tas pieņemts, vienkārši jādara. Protams, ir jautājums, vai apstākļi ļauj to darīt, vai netraucē bērni, mazbērni.”

Vingrošana tiešsaistē

Allaž aktīvs dzīvesveids bijis Ingai Bogdanovai, trenerei, kura Cēsīs vada vingrošanas grupas. Lai arī nācies nedaudz pierimt, viņa atradusi izeju.

“Pirmās dienas pēc ierobežojumu ieviešanas bija trakas,” atzīst I. Bogdanova, “viss ciet, nav zināms, cik ilgi, ko tagad darīt. Bet tad pamazām sāc rosīties, un aiziet! Sākumā man ieteica, lai vingrojumus ierakstu video,    tad cilvēki mājās varēs vingrot. Tā nevaru, man jāredz, kā cilvēks tos izpilda. Trenera uzraudzība ir svarīga, pašam varbūt liekas, ka dara pareizi, bet pat vienkāršos vingrinājumos var pieļaut kļūdas, un cilvēks nesapratīs, kāpēc pēc kāda laika sāk sāpēt mugura vai celis.”

Meklējot iespējas nepārtraukt treniņus, ko vēlējušās nodarbību dalībnieces, iespēja rasta, rīkojot vingrošanu tiešsaistē, un tagad I. Bogdanovai katru dienu tādas ir trīs nodarbības. Pati gan nevarot vingrot līdzi, tad neredzēšot, ko dara pārējie. Galvenais darbs esot skatīties, kā vingro citi, un dot norādījumus.

“Man ļoti pietrūkst fizisko aktivitāšu, lai arī it kā esmu pamatīgi sagatavojusies. Uz māju atgā­dājām airēšanas trenažieri, citu aprīkojumu, viesistaba tagad pārvērsta par sporta zāli. Tagad var arī braukt ar riteņiem, tad nu cenšos izmantot dažādas iespējas, jo kustības man ļoti vajadzīgas.

Cilvēki, ja gribēs kustēties, vingrot, atradīs iespēju. Man grupā bija meitenes, kuras sākumā teica, ka onlainā viņas nevarēs, bet, redzot, ka nav citu variantu, tagad to dara ar prieku,” saka I. Bogdanova.