Redakcijā ienāca cēsnieks, kurš pilsētā cietis no suņa uzbrukuma.

Viņš stāstīja, ka devies ikdienas pastaigā Krasta ielas apkaimē. Pretī nākusi sieviete ar lielu suni, tam nav bijis uzpurņa, tiesa, suns bijis pavadā, taču garā. Brīdī, kad gājēji bijuši blakus, suns pēkšņi meties vīrietim virsū un pamatīgi iekodis rokā. Plū­dušas asinis, saimniece gan centusies mierināt, ka viss būs labi, lai nākot nākamajā dienā uz slimnīcu, viņa brūci apkopšot.

Otrā dienā cietušais devies uz slimnīcu, kur gan neizdevies suņa īpašnieci satikt, toties nācies atstāt vairākus desmitus eiro par brūces apkopšanu. Ārsts arī prasījis, lai noskaidro, vai suns potēts, taču, nezinot neko par suņa īpašnieci un suni, meklējumi beigušies bez rezultāta. Ārsts teicis, ka tad jāveic potēšanās kurss, taču cietušais parakstījis dokumentu, ka pats uzņemas atbildību, un atteicies no tā. Devies uz pašvaldības policiju, kur uzrakstījis iesniegumu par notikušo.

“Interesantākais, ka tas notika dienā, kad “Druvā” bija žurnālistes Monikas Sproģes pārdomas tieši par tēmu, vai dzīvnieku īpašnieki spēj kontrolēt savus suņus. Manuprāt, pašvaldības policijai vajadzētu biežāk pabraukāt pa teritorijām, kur suņi tiek vesti pastaigā, lai pasekotu, kā tie tiek uzmanīti. Pats bieži staigāju, varu teikt, ka netrūkst solīdu saimnieku, taču ir daļa, kuri ignorē visas prasības. Mana vaina tā, ka uzreiz nezvanīju pašvaldības policijai, kā arī nenoskaidroju suņa īpašnieces vārdu un dzīvesvietu, taču šoks bija tik liels, ka galvenais bija novērst asiņošanu,” stāstīja no suņa kodiena cietušais.

Kārtību, kā suns jāved pastaigās, regulē Ministru kabineta noteikumi “Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdz­niecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai”, kuros teikts, ka “pilsētās un ciemos ārpus norobežotās teritorijas suni ved pavadā, bez pavadas tas var atrasties zaļajā zonā un mežā (izņemot vietējo pašvaldību noteiktās vietas, kur saskaņā ar vietējo pašvaldību saistošajiem noteikumiem tas ir aizliegts) pastaigas laikā īpašnieka vai turētāja uzraudzībā un redzeslokā tādā attālumā, kādā īpašnieks vai turētājs spēj kontrolēt dzīvnieka rīcību.”

Var diskutēt, ko nozīmē “kontrolējamais attālums”. Šajā gadījumā, lai arī suns bija pavadā, saimniece netika galā ar kontroli. Gājējs netiktu sakosts, ja sunim būtu uzpurnis, bet noteikumi nosaka, ka tas nepieciešams vien gadījumos, ja suns atzīts par bīstamu saskaņā ar normatīvajiem aktiem.

Te vēl varētu citēt televīzijas raidījumā “Aizliegtais paņēmiens”, kurā runāja par suņiem pilsētā, teikto, ka suņu skolai jābūt obligātai, lai galvenokārt saim­­nieks saprastu, kā suns reaģē, jo tad saimnieks nepieļautu iespēju, ka suns uzbrūk gājējiem. Taču Latvijā šāda prasība nav obligāta.

Cēsu novada pašvaldības policijas priekšnieks Guntars Norbuts stāsta, ka policija regulāri saņem informāciju par šādiem notikumiem, patlaban izstrādē ir vairākas administratīvās lietas: “Kādā iesniegumā sieviete rakstīja, ka saimnieks centies dogam līdzīgo suni atsaukt, tas nav izdevies un suns iekodis. Kādā citā lietā dzīvnieka saimnieks apgalvo, ka viņam ir medību suns, kuram nepieciešams skriet, medību suņus sai­tē neliekot. Bet saņemam sūdzības no iedzīvotājiem, ka dzīvnieks ir agresīvs, uzbrūk citiem suņiem, rej uz cilvēkiem, arī bērniem. Manuprāt, nevar ļaut brīvu vaļu sunim vietā, kur ir cilvēki. Īpašnieks gan skaidro, ka dzīvnieku laižot skriet mežā, bet piepilsētas mežos ir arī citi suņi, cilvēki iet pastaigās. Mana pārliecība, ka suņu īpašniekiem jānodrošina, lai dzīvnieks neapdraud cilvēkus.”

G. Norbuts arī stāsta, ka visvairāk sūdzības no cilvēkiem tika saņemtas pavasaros, kad suņos rodas spēcīgi instinkti, tad tie mūk no mājām, pat izlaužas no nožogotām teritorijām, skrien citu cilvēku īpašumos, kur arī ir suņi, tā radot bīstamas situācijas.

Bieži informācija par suņu bīstamu uzvedību tiekot saņemta caur aplikāciju “Cēsis 8911”. Netrūkst gadījumu, kad iedzīvotāji ziņo par kaimiņu suņiem, kuri iet ārpus pagalma teritorijas, metas virsū mašīnām, cilvēkiem. Te atkal var citēt MK noteikumus, kuros teikts, ka suņa īpašnieks vai turētājs nodrošina pilnīgu attiecīgās teritorijas norobežošanu, novēršot iespēju sunim izkļūt no tās un dzīvnieka iekļūšanu publiskai lietošanai paredzētās teritorijās.

“Saņēmām informāciju, ka kādā pagalmā vilku suns metas žogā, nikni rej uz garāmgājējiem, arī tas nav pieļaujams. Suņa īpašnieks skaidroja, ka dzīvnieks pāri sētai nelēks, taču nekad nevar paredzēt reakciju. Tas, ka suns to nav darījis, nenozīmē, ka to reiz neizdarīs. Suņu īpašniekam jāatbild par savu dzīvnieku, tā rīcību,” skaidro G. Norbuts.

Viņš arī norāda, ka situācijās, kad uzbrucis suns, nekavējoties jāziņo pašvaldības policijai. Protams, atrast suņa saimnieku ne vienmēr ir vienkārši kā šajā gadījumā, kad cilvēks tika sakosts, taču, jo ātrāk informācija pienāks, jo lielākas iespējas noskaidrot vainīgos.