Ziņas

Sabiedrība

Uzlabotās pārtikas pakas

Uzlabotās paciņas. Nu tajās ir ilgi gaidītā eļļa un cukurs.Foto: Māris Buholcs

Viesojoties vietā, kur Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) Cēsu komiteja izsniedz pārtikas un higiēnas paciņas vistrūcīgākajām personām, satiekam ne vienu vien iedzīvotāju, kurš gaida savu kārtu pie telpas, kurā notiek paciņu izsniegšana. Cilvēki dažādi, nāk gan kungi, gan māmiņas ar bērniem. Vieni aiziet priecīgi, saņēmuši paciņu, citi atmet ar roku un saka, ka šāds atbalsts ir tikai ņirgāšanās par viņu kā cilvēku.

“Esmu ļoti apmierināta ar pārtikas un higiēnas paku saturu,“ saka kāda sieviete, kurai mājās divas mutes, kas jāpabaro. Vecākais bērns devies pasaulē, strādā ārzemēs, kamēr pārējie divi skolojami un audzināmi pašas paspārnē. Sievieti atbalsta arī viņas draugs, taču pieejamo palīdzību novērtē visi: “Šo paku saturs ir vērtīgs, it īpaši cilvēkiem, kam nav jumta virs galvas. Šīs pakas ir izmantojamākas, salīdzinot ar iepriekšējām. Arī par saimniecības preču paciņām varu teikt tikai to labāko, viss piemērots – dezinfekcijas līdzekļi, ziepes un šampūni. Kas attiecināms uz pārtikas pakām, tās izlietojam pilnībā. Agrākajās pakās bija miežu putraimi, kurus ne katrs prot un grib papūlēties pagatavot, nereti putraimus izmeta atkritumos, tagad dzirdu, ka novērtē visu.” Vaicāta, cik ilgam laikam pietiek ar vienas paciņas saturu, sieviete atbild: “No tā vien jau nedzīvo. Tās drīzāk ir piedevas. Es teiktu, ka vienam cilvēkam ar to pietiek divas nedēļas. Manuprāt, ar šo pilnībā pietiek, ja cilvēks pats vēlas kaut ko darīt un piestrādā. Ja vēlas iztikt tikai no šīs palīdzības, tad, protams, liksies par maz, bet tas arī nebūtu godīgi, kārtīgs cilvēks tā nedarīs. Jāsaprot, ka šis ir tikai atbalsts.”

Turpretī satiktais kungs atzīst, ka jau septīto gadu ir smagi slims un nākšana pakaļ paciņai viņam sagādā fiziskas grūtības, turklāt saņemtais daudzums un saturs neattaisno brišanu pa lielo sniegu: “Liecieties mierā! Tas ir izsmiekls. Es nevaru no tā paēst. Esmu slims jau septiņus gadus, centos grozīties, kā mācēju, lai nebūtu jālūdz šāda palīdzība, taču sirds vairs neļauj strādāt. Tagad vēl samazināja paciņu skaitu. Agrāk katru mēnesi pienācās pa pārtikas pakai, tagad trijos mēnešos dos divas. Mēs nevienam neesam vajadzīgi, nevienam neinteresējam.”

Latvijas Sarkanā Krusta Cēsu komitejas izpilddirektore Marina Orlova atklāj, ka ziema nav būtisks šķērslis cilvēkiem, lai ierastos saņemšanas punktā: “Cilvēki pat 30. decembrī mēroja ceļu, lai saņemtu paciņas, tāpēc nedomāju, ka laika apstākļu dēļ kāds nolems atteikties no atbalsta.” Tāpat izpilddirektore vērš uzmanību uz grozījumiem noteikumos: “Jaunie noteikumi paredz, ja cilvēks ir ieguvis trūcīgās personas statusu uz sešiem mēnešiem, viņam pienākas četras paciņas, bet, ja izziņa par statusu izsniegta uz trim mēnešiem, tad divas pakas.” Noteikumi mainījušies, to paredz Sociālās integrācijas fonds (SIF), kas kā sadarbības iestāde veica partnerorganizāciju atlasi un uzraudzību un pašlaik organizē pārtikas un cita materiālā atbalsta iepirkumu. LSK Cēsu komiteja stingri uzrauga, lai tiktu izpildīti visi nosacījumi, un rūpīgi plāno, rēķina, cik paciņu būs nepieciešams nākamajā mēnesī, tādā veidā novēršot pārpalikuma veidošanos.

Arī Ilze Ādamsone, LSK Cēsu komitejas Raunas nodaļas vadītāja, rūpējas, lai visas paciņas nonāktu pie tiem, kam tās visvairāk nepieciešamas, dažkārt pat nogādājot tās līdz mājām: “Paciņas gaida arī pensionāri, kas veselības dēļ netiek ārā no mājām, tad lūkojam, kā tās viņiem nogādāt. Tagad sniega dēļ kļuvis grūtāk, bet pārpalikumu paciņām nav. Jaunā sistēma gan daudziem rada neizpratni. Ar mazajām pensijām jau tā grūti iztikt, šī paciņa vismaz ļauj izlīdzēties, taču kā nu būt, divus mēnešus ēst un trešajā ne? Tas ir muļķīgi. Paciņās gan tagad iekļauta arī rapšu eļļa, ko cilvēki bija lūguši, bet tagad daži no tās atsakās. Varētu domāt, ka tā ir vīzdegunība, bet reiz intereses pēc atvēru nepaņemto eļļas pudelīti, patiešām eļļa nav laba. Ļaudis sūdzas, ka tā piedūmo visu māju un smird.”

Līdzīgi kā citviet, Vecpiebalgas Sociālā dienesta vadītāja Velga Berķe novērojusi sarosīšanos pēc pārtikas un higiēnas paciņām tieši gada aukstākajos mēnešos, bet pieaugums nav būtisks. Mēneša laikā Vecpiebalgas Sociālais dienests izdala 50 līdz 60 pārtikas paciņu un par pārpalikumu nesūdzas: “Cilvēki nāk, un paciņu daudzums atbilst reālai situācijai. Novērtē gan pārtikas, gan sadzīves preču paciņas, kas pienākas bērniem no pieciem līdz16 gadiem reizi trijos mēnešos. Ja cilvēkam ir piešķirts trūcīgā statuss un viņš ziņo, ka nevar tikt paciņai pakaļ, tad cenšamies nākt pretī un aizvedam viņam to uz mājām. Pārtikas paciņās novērtē visu, tur ir gan auzu pārslas, gan griķi, manna, rīsi, makaroni, augstākā labuma kviešu milti, rapšu eļļa, cukurs un viena kārba sautētas cūkgaļas. Tas, cik ilgi var iztikt ar minētajiem pārtikas produktiem, atkarīgs no ģimenes prasmēm izmantot produktu klāstu.”

Tādi gadījumi kā savulaik, kad cilvēki mēģinātu paciņas pārdot vai iemainīt pret grādīgo dziru, neesot dzirdēti, turklāt pagastos, kur cilvēki viens otru labi pazīst, šāds solis esot pārāk riskants, tomēr izkontrolēt, vai kāds ar auzu putru nebaro suņus, to gan nevarot.