Ziņas

Sabiedrība

Uz Raiskumu ne tikai pēc draiskuma

raiskumiete

Iepriekšējā gada emocionāli spēcīgākais kultūras pārdzīvojums man bija Maskavas kora „Pravoslavnije pevčije” koncerts sv. Jāņa baznīcā janvārī. Gribot negribot 2007. gada kultūras pasākumiem un koncertiem tas spēlēja tādu kā katalizatora lomu, pārlūkojot Cēsu kultūras apcirkņus, vēl dzirdu dzidru noti tai pašā vietā – skan Riharda Dubras „Ziemassvētku kantāte” rajona kopkoru un Vidzemes kamerorķestra izpildījumā.

Un tad mani emocionālā atmiņa aizved no Cēsīm uz Ungurmuižu. Jā, tieši tur notika siltākie un savā ziņā mājīgākie pasākumi pašā Cēsu pievārtē. Iepriekšējā gadā Ungurmuiža sniedza mums „Mazos opermūzikas svētkus”, „Šubertiādi”, „Ungurmuižas 275.dzimšanas dienas”, “Shady Brass Q” un „Saksofonmūzikas” koncertus, kurus gribas apzīmēt ar citu vārdu – tās bija kā sengaidītas tikšanās unikālā kultūrvidē, kur parkā uzrunā ik koks, ik akmens un vecās, mīļās muižas ēkas. Šķiet, tieši tā pirms simt gadiem te muzicēja un priecājās par daiļajām mākslām muižas īpašnieki Kampenhauzeni un viņu viesi. Tā vien gribas izsaukties – ak, laimīgie raiskumieši, bet nē, apmeklētāju vidū redzami arī daudzi cēsnieki. Brīvdabas koncertos ierodas veselām ģimenēm un pat ar saviem saliekamajiem krēsliem, kas ir pulka ērtāki par koka soliem, kuri atliek vēlākiem apmeklētājiem, kad muižas atzveltnes krēsli jau ir aizņemti. Skatītājos regulāri redzami Beikmaņi, Zemīši, „Druviņas” meitenes un zēni, uz Zinta Žvarta muzicēšanu bija atbraucis liels pulks džeza mūziķu. Kādā no koncertiem Gaujas Nacionālā parka Indra Čekstere ar savu folkloras ansambli ieradās baroka tērpos… Un izrādās, nemaz nav vajadzīgas plašas zāles, lai kultūras dzīves skaistie mirkļi iemirdzētos kā dārgakmeņi un sniegtu patiesu līdzpārdzīvojumu.

Raiskuma kultūras dzīves organizētāja Inga Bērziņa gada laikā sarīkoja tikšanos ar mūziķiem – Tomasu Kleinu, Igo, Ainaru Mielavu, Sumeragu ģimeni, aktieriem – Intu Tiroli, Zigurdu Neimani, kā arī literātiem – Mariku Svīķi, Gundegu Kanaviņu un arī veselīga dzīvesveida popularizētāju Inesi Ziņģīti.

Rodas retorisks jautājums, cik tad viens kultūras darbinieks ar saviem brīvprātīgajiem palīgiem var pacelt? Neaptverami daudz, jo pagastā notiek arī visi tradīciju pasākumi, un pie katra ir kārtīgi jāpiestrādā, vai tie būtu Ziemassvētki, Lieldienas, Vasarsvētki, Lāčplēša diena, kapu svētki un svecīšu vakari. Nemaz nerunājot par Jāņiem – tie Raiskuma vārdu uzbangoja popularitātes virsotnēs. Līdzdarbojušies arī daudzi pagasta iedzīvotāji. Pirms lielā Jāņu saieta “Uz Raiskumu pēc draiskuma” pagasta priekšnieks Hardijs Vents staigāja ar nopietnu un rūpju māktu vaigu, bet Inga ar meitenēm tik pina vītnes, lai rīkotu Jāņu vainagu konkursu. Grandiozais (patiesi liels) Baibas Rasas vainags tika pašam maestro Raimondam Paulam.

Pie tradīcijām jāpieskaita nu jau kuro gadu rīkotā „Pagasta sakoptāko sētu” apskate un tai sekojošais rezumējumu vakars. Lietū vai svelmē, bet piecās dienās tiek daudzmaz aptvertas vairāk nekā simts pagasta sētas, un te līdzdarbojas arī pagasta deputāti. Šovasar Māra Sestuļa stūrētais „visurgājējs” izbrauca ceļus un neceļus, takas un taciņas. Lai stāsts par Raiskuma pagasta kultūras dzīvi būtu pilnīgs, jāpiemin arī telpu meklēšanas epopeja – no atteiktajām telpām „Mīļumos”, žūrijas neakceptēto Ungurmuižas klēts otro stāvu – vīru praktiskais saprāts sakāva romantisko sieviešu neprātu – šie zemie griesti, ļodzīgās kāpnes un šķirbainā grīda, visbeidzot tika noraidīta arī milzu telts ideja, līdz beidzamajā nedēļā patvērumu deva “Ezermalas”. Kā daudzreiz, mēs atkal pulcējāmies Ungura malā.

Nu ko padarīsi, ja Raiskuma pagastam nav kluba, toties rudens un ziemas mēnešos var braukt mākslu baudīt uz teātriem un operu. Un tā vienu vai divas reizes mēnesī pasažieru pilns „M.E. Lat Lux” autobuss ved raiskumiešus uz galvaspilsētu vai Valmieru baudīt profesionālo mākslu. Tiesa, ziemas mēnešos izgājušajā gadā pagasta iedzīvotājiem savas telpas atvēlēja jaunatvērtā ekskluzīvā viesu māja „Augstrozes”. Tieši tādu (tikai ietilpīgāku) es iedomājos mākslas templi, kur jau pati ienākšana ir baudījums. Varbūt piepacelti, bet vai tad latvieši nav pelnījuši veldzēt dvēseli brīnišķās telpās. Tādu nav pat Cēsīm (patīkams ir vien Izstāžu nams), un tāpēc lūgums Visaugstākajam: „Dod, Dievs, Raiskuma valdīšanai tādu prātu, lai viņi nežēlo naudu un ātri uzbur pagastā tādu kultūras centru, kur tā vien gribētos iegriezties!”