Ziņas

Sabiedrība

Turēt kazas? Kāpēc ne

Saimnieko laukos. Kristīnei Brīvībai pārlūkot kazu ganāmpulku nereti līdzi dodas trīsgadīgais dēliņš Rūdolfs.Foto: Monika Sproģe

Kristīne Brīvība atceras: “Kad nopirkām kazas un tās vajadzēja pirmo reizi slaukt, pieaicināju draudzeni, iesaistīju ģimeni, un vakarā astoņos ķērāmies pie slaukšanas, beidzām
pusdivos naktī.”

Kristīne un Ritvars Brīvības saimnieko Vecpiebalgas novada Taurenes pagastā. Nodibinājuši SIA “RKB Brīvības”, taurenieši nodarbojas ar kazkopību un apgalvo, ka laukos jaunajiem ir, ko darīt.

“Es šeit esmu uzaugusi, arī vīrs sevi nevar iedomāties pilsētas smacīgā dzīvoklī. Nekad uz dzīvi laukos neesmu skatījusies kā uz bezcerīgu vietu vai situāciju, no kuras būtu jābēg. Ar visu iemācās sadzīvot un jebko var atrisināt,” saka Kristīne.

Mājas esot pārņemtas no vecākiem, tāpat kūts, kas daudzus gadus stāvējusi tukša. “Sapratām, ka vēlamies kaut ko uzsākt, bet ilgi domājām ko. Internetā atradu rakstu, kurā bija teikts, ka AS “Cesvaines piens” vēlas iepirkt kazas pienu, piebildē vēl sacīts, ka lieliski, ja saimniecība atrodas 50 km rādiusā no pienotavas. Tad sazinājos ar kazkopības vadītāju, viņa mani iedrošināja. Protams, bija risks, bet tagad varu teikt- tas atmaksājās,” saka Kristīne.

Secināts, ka vieglāk iet pie tā dzīvnieka, kas sirdij tuvs. Ne velti vienam patīk bites, citam govis, taču Kristīne saka, ka šoreiz uzsvars likts uz peļņu un biznesa iespējām, ne tik daudz uz kazu kā mājdzīvnieku, kas patiktu vairāk par citiem.

Bez šaubām, kazas ir vissaprātīgākās, apķērīgākās un sabiedriskākās no mājlopiem, pārliecināti saimnieki. Tās ir pieticīgas, tīrīgas, gudras un praktiskas. “Taču kazas neizsakāmi mīl brīvību. Lopiņi parāda patstāvību un vēlas dzīvot brīvi un nepiesieti kā viņu savvaļas radinieces kalnos. Kazas pie savām prasībām turas ietiepīgi. Ja tās iesprosto smacīgā kūtī, ilgstoši neņemot vērā dzīvnieku vajadzību pēc brīvības un sabiedrības, tās var kļūt untumainas un kašķīgas, tāpēc manam kazu ganāmpulkam vien­mēr kūts durvis ir atvērtas, kazas pašas var izdomāt, iet ārā vai palikt iekšā. Kazas prot sameklēt labāko barību, vienmēr možas, uzmanīgas, ziņkārīgas, omulīgas un allaž gatavas uz visādām palaidnībām,” stāsta Kristīne.

Ar kārtīgiem smiekliem Kristīne atceras, kā pārvedusi mājās pirmās 34 kazas: “Nolīgu lielo lopu pārvadājamo mašīnu. Kad tā iebrauca pagalmā un atvērās piekabes durvis, kazas knapi varēju saskatīt. Tās no bailēm tupēja saspiedušās tālākajā piekabes stūrī un izskatījās pagalam sīciņas.”

Tomēr visspilgtāk atmiņās saglabājusies pirmā slaukšanas reize. Saimniece atceras: “Pieai­cināju draudzeni, iesaistīju ģimeni, un vakarā astoņos ķērāmies pie slaukšanas, beidzām pusdivos naktī. Kazas bija satrauktas, mēs tām sveši un nemākulīgi. Viss bija sagatavots, pat ierīkota piena zāle un pielāgots piena vads, bet, protams, dzīvē nekas nenotiek pēc grāmatas. Tovakar iekritu gultā un pie sevis nodomāju – ak šausmas, kur es esmu iepērusies!

Tagad kazas ar mums apradušas. Pašas nāk mājās, zina, kas tās sagaida, ir iestājusies rutīna. Slau­camas ir 52 no visām 100 kazām. Lopiņus slaucam divas reizes dienā – no rīta un vakarā. Ieskaitot barošanu, ganāmpulka apkopšana prasa pusotru stundu.”

Taujāta, vai nenožēlo, ka izvēlējusies dzīvesveidu “kazai pie astes”, Kristīne saka, ka tādas pārdomas gan neesot bijušas: “Saim­niecība ienes peļņu. Turklāt kazkopība kaulus nelauž. Kad ganāmpulku paplašināsim divas trīs reizes, skatīsimies, varbūt vajadzēs piesaistīt kādu darbinieku, bet pašlaik mēs neizjūtam dis­kom­fortu. No tā viedokļa kazas tiešām ir pateicīgs mājlops.”

Saimniece saka – kazas Latvijā ir deficīts. Lai salasītu 100 kazu ganāmpulku, nācies krietni papūlēties: “Protams, var ņemt kazlēnus, taču tad tā ir zināma dīkstāve un finansiāli zaudējumi. Mēs meklējām jau slaucamas kazas, tāpēc mums 34 kazas ir no Lie­pājas puses, 20 no Vec­piebalgas, septiņas no Dzērbenes, un tā arvien, arvien. Vienu brīdi domāju kazas ievest no ārzemēm, bet mani atrunāja, jo kazas, kuras līdz šim esot ievestas, neesot adaptējušās mūsu klimatiskajos apstākļos un nobeigušās. Āži gan esot izturīgāki. Manā ganāmpulkā ir Zānes un Latvijas vietējās šķirnes kazas. Zānes kazas dod četrus līdz astoņus litrus piena dienā, savukārt Latvijas vietējās trīs četrus litrus.” Kristīne stāsta, ka “Ces­vaines piens” par litru kazas piena maksā 0,60 eiro, tātad teiktajam par saimniekošanas izdevīgumu ir savs pamatojums.

Kazu cena esot ļoti atšķirīga, to nosakot šķirne. Jo tā smalkāka, tātad kaza labāka, jo skaitlis lielāks. “Lasot sludinājumus, var atrast kazas cenā no 45 līdz pat 200 eiro. Lētais gals nebūs nekāds labais. Normāla kaza maksā vismaz 75 eiro,” sarunā ieskicē Kristīne, piebilzdama, ka āžiem esot citas cenas. Viņai piedāvāts ekskluzīvs āzis arī par 600 eiro.

Ragainie lopiņi ēd daudzveidīgāku barību nekā citi mājlopi. Turklāt, ja ir plašs piedāvājums un brīva izvēle, kaza kāri ķeras pie tā, kas tai garšo labāk. Ja kazām vienlaikus ir pieejamas stiebrzāles un koku un krūmu zariņi, tās pagrauž no visa pa druskai. Ziemā kazu pamatbarība ir siens (ritulis uz kazu), taču citkārt kazām dod arī skābsienu. Tiek barota arī spēkbarība, kaza dienā to apēd līdz pat diviem kilogramiem. Barībai neiztrūkstoši pievieno vitamīnus, mikroelementus.

“Taču kazu ir izdevīgāk piebarot, nekā laist ganībās. Jo lielākus attālumus kaza nostaigā, meklējot barību, kas patīk garšas kārpiņām, jo mazāk piena tā dod. Un otrādi, jo mazāk kaza kustas, jo vairāk piena manā piena mājā,” atklāj saimniece.

Kazas gaļas patēriņa tradīcijas pie mums vēl tikai veidojas, tāpēc kazkopjiem ir jārēķinās, ka lielāku pieprasījumu pēc tās varēs just tikai pēc laika. Kristīne saka, ka kazas gaļa ir garda, bet daudz atkarīgs no pagatavošanas. Kazas gaļa ir vēl maz zināms produkts, bet te paveras labas biznesa iespējas, vien pie kazas gaļas popularizēšanas pašiem jāpiestrādā.