Viss aizsācies pirms astoņiem gadiem bez biznesa idejas. Ražošanas iespēja radās, kad rīdziniece Svetlana Drunka, apmetusies uz dzīvi laukos, mēroja ceļu pie kaimiņa pēc piena.

Kādu dienu kaimiņš teicis: “Tu esi skaista sieviete, tāpēc tev kā Kleopatrai noteikti jāiet piena vannā!” To sacīdams, kaimiņš Artis vakarā viņai patiešām atvedis pienu un pielējis pilnu vannu. Svetlana, protams, negāja piena vannā, bet paņēma pavārgrāmatu, sazinājās ar krustmāti Latgalē, uzmeklēja internetā vēl kādas receptes un ķērās pie darba. Rīta gaismai austot, viss piens bija pārstrādāts dažādos sieros. Tagad šis romantiskais stāsts stiprināts laulības gredzeniem. Iesaistoties darbā arī vīra brālim Jānim un viņa atsaucīgajai sievai Ivetai, tas pārtapis veiksmīgā ģimenes uzņēmumā.

Nītaures pagasta zemnieku saim­niecības “Krišvaldi” čaklo saimnieču vīri atbild par ganāmpulku, bet viņas darbojas virtuvē, gatavojot sierus, biezpienu, jogurtu, sviestu. Šo piedāvājuma klāstu saimnieces bagātinājušas ar kūkām un plātsmaizēm. “Sa­ražoto pārdodam Cēsu tirgū, nu jau tirgus paviljonā piedāvājam arī ēdināšanu – siltu zupu, dažādus mājas salātus, kāpostu tīteņus un plašu pankūku klāstu,” saka Svetlana.

Ir pilnīgi skaidrs, ka Ivetai un Svetlanai mājražošana nav tikai iztikas pelnīšana, viņas strādā ne tikai ar lielu akurātību, bet arī prieku. Sapratušas, kas kurai labāk padodas, veiksmīgi sadalījušas pienākumus tā, lai būtu gandarījums par paveikto.
Iveta iepriekš strādājusi apkalpojošā sfērā, bet Svetlana jau agrāk iepazinusies ar uzņēmējdarbības vidi, tāpēc abas atzīst, ka biznesa lauciņš pazīstams: “Protams, kad sāku ražošanu, bija bail, kuram tad nav! Vienmēr pastāv risks, ka neizdosies, taču nedrīkst padoties. Kad spēru pirmos soļus siera ražošanā, liels atbalsts bija draudzene no Rīgas, kura nodarbojas ar kafejnīcu biznesu. Viņa bija mans pirmais nopietnais klients, kurš ne vien atbalstīja, bet arī iedrošināja. Pirmajā mājražošanas periodā veidoju nelielas produktu paciņas, braucu uz galvaspilsētu, katram klientam mēģināju pievest produkciju pie durvīm, bet tas nebija īsti tas, ko biju iedomājusies. Tad izmēģināju tirgošanos Čiekurkalna tirgū. Vēl tagad atceros, kā iepriekš pārdzīvoju. Uztraucos, ka tur noteikti būs daudzi ar līdzīgu produkciju, ko darīšu, ja nepirks manu gatavoto! Bet pirka, un tā kļuva pieprasīta. Tad izmēģināju tirgoties Cēsis, veicās ne sliktāk, tā paliku tikai pie Cēsu tirgus,” atminas Svetlana.

Palielinoties produkcijas apjomiem, izveidojoties pastāvīgu klientu lokam, mājražošana paplašinājusies. Svetlanas mājā nu ir divas virtuves, viena pašu ģimenei, otrā atbilstoši Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām top tirgošanai paredzētā produkcija.

“Varētu piekrist reizēm dzirdētai atziņai, ka Cēsu tirgū krietni sarucis pircēju skaits, bet, par laimi, mums ir noturīgs klientu loks, kas mūsu tirdzniecības vietā drūzmējas, pirms esam ieradušās. Laikam lielākais gandarījums ir sajūta, ka pircēji novērtē mūsu darbu un pūles,” saka Iveta.

Redzot mājražotāju produkcijas noietu, daudziem gribas izmēģināt roku šajā jomā. Jāatzīst, konkurence sīva. Svetlana uzskata, ka ideju špikošana ir daļa no radošā procesa. Viņas apmeklē pasākumus, kuros smeļas idejas, un itin nemaz neļaunojas, ja citi iedvesmojas no viņu darba, jo katrai saimniecei ir savs rokraksts: “Protams, konkurence ir, kur nu bez tās, un mums jākonkurē ne tikai savā starpā, bet arī ar veikaliem, taču pats galvenais priekšnosacījums ceļā uz veiksmi un atpazīstamību ir pacietība un neatlaidība. Daudziem šķiet – kā aizbraukšu, tā uzreiz iztirgošu, bet tā nav. Ir jābūt noturībai, jo tikai tā iespējams izveidot un saglabāt klientu loku.”

Abas saimnieces pārliecinājušās, ka ķimeņu, ķiploku, āboliņa un diļļu siers ir vispieprasītākie: “Vairāku gadu garumā esam sapratušas, ko un cik daudz gatavot, lai nav par maz vai nepaliek pāri. Ar kūkām līdzīgi – mēneša sākumā piedāvājam bagātīgāku sortimentu, jo cilvēkiem ir vairāk naudas, bet mēneša beigās samazinām apjomu. Ļoti cienām un saprotam pensionārus, vai tad viņiem negribas savu reizi ko garšīgu? Visu laiku jārēķinās ar iedzīvotāju pirktspēju, tāpēc cenas ir tādas, lai cilvēks spēj nopirkt un mēs kaut nedaudz nopelnīt.”

Saimnieces atzīst, ka idejas rodas nemitīgi, tikai pietrūkst laika tās attīstīt: “Vienmēr gribas pamēģināt kaut ko jaunu. Pēdējā laikā iesākusies sadarbība ar Rīgas restorāniem un tuvākajām viesu mājām. Tāpēc nolēmām nedaudz paplašināties un drīzumā pieņemsim darbā kādus papildspēkus. Cilvēki tik ļoti iestiguši aizspriedumos, noniecinot uzņēmējdarbības iespējas laukos, ka bieži neredz tās izdevības, kas parādās deguna galā. Tās ir muļķības, ka laukos neko nevar. Var, ja grib, bet daudzi meklē vieglāko ceļu. Mājražošana, saimniecības uzturēšana – tas nav viegli, taču jāstrādā, diemžēl vairums nerīkojas, kaut ko gaida, cer uz brīnumu. Tas arī atšķir čīkstētājus no darītājiem.”