Ziņas

Sabiedrība

Tracis pēc Simjūda gadatirgus

Tirgus placī. Valmieras nelielā, patiesībā sīciņā, vecpilsētas daļa Simjūda gadatirgum kļuvusi par šauru, un tas šoruden izraisījis rīkotāju un tirgotāju asu domu apmaiņu.

Kaut kas tāds rudens laikā Valmierā, kad pilsētas muzeja darbinieki rīko Simjūda gadatirgu, vēl nebija pieredzēts. Tirgus pastāvēšanas 22 rudeņos tas nu bijis teju plašākais – pieteikumi no vairāk nekā 300 amatniekiem. Tas liecinājis, ka apkārt Svētā Sīmaņa baznīcai, galvenokārt mu­zeja namu pagalmos, jārod tirdz­niecības vietas. Amatnieki un pārtikas ražotāji ar produkciju uz Simjūda tirgu 14. oktobrī brauca ne tikai no Valmieras apkārtnes, bet visas Vidzemes un tālākām vietām Latvijā, kā arī kaimiņvalstīm.

Nesabojā tirgusatmosfēru

“Šogad Simjūda gadatirgū bija ļoti daudz tirgotāju un apmeklētāju. Laika apstākļus varēja vēlēties labākus, bet atmosfēra bija patīkama,” stāsta valmieriete Gaida Arta Saukāne. Viņa nav zinājusi vienu konkrētu preci, ko vēlas, bet gribējusi paskatīties un baudīt tirgus at­mos­fēru. Ar to nu jūtas apmierināta. “Pat ļoti!” saka pircēja, kura arī ievērojusi to, ka kaut kas te mainījies.

Vienmēr solīts, ka Simjūda gadatirgū uz tirgus galdiem būs tikai amatnieku un zemnieku ražojumi. Tā, lai būtu kā sensenos laikos šai vietā. Tagad Simjūda tirgū ir tā, kā aprakstījis Rūdolfs Blau­manis – tirdzinieki piedāvā un liela arī preci, kura nebūt nav pašu ražota.

“Man šķiet, ka tas ir tikai cilvēcīgi, ja tirgū rodams tas, ko izgatavojam paši Latvijā un kaut kas arī no Ķīnas atvests. Man pret to nav pretenziju,” bilst Gaida Arta Saukāne un raksturo: “Tas tikai darīja tirgu kuplāku.” Valmie­rie­tes, kuras jau bija uzzinājušas par tās sestdienas nesaprašanos tirgotāju vidū, jo preču dažādās izcelsmes dēļ sacēlies tracis, tirgotāji viens otram kaut ko pārmet, sacīja: “Tas ir tikai normāli. Tas taču tirgus!” Ja konkurence par pircēju uzmanību pieaug, viedokļu sadursmes būšot neizbēgamas. “Man ļoti patīk Simjūda tirgus!” vēlreiz apliecina Gaida Arta Saukāne.

Amatniekiem ir iebildumi

Daļai amatnieku neesot traucējis tas, ka Simjūda gadatirgū piedalījušies arī tirgotāji ar ārzemēs iepirktām precēm, tajā skaitā rūpnieciskiem ražojumiem, taču daļu tas satraucis ne pa jokam. Ingrīda Ceple ar interneta starpniecību izplatījusi viedokli, rakstot vēstuli, kura adresēta tirgus idejas uzturētājiem – Valmieras mu­zeja darbiniekiem. “Ja man jāstāv blakus “īstām vilnas” segām par septiņiem līdz 30 eiro gabalā, Centrāltirgus zeķēm, čībām par divi eiro, lupatām, rejošiem Ķīnas sūdiņiem, auto rezerves daļām un līdzīgām lietām, man kā amatniekam tas ir pazemojoši!!!” Tas ir citāts no vēstules, kuru internetā visā pilnībā var izlasīt ikviens.

Cilvēkiem gribas blēdīties

Valmieras pašvaldības vadītājs Jānis Baiks, “Druvas” izvaicāts, saka to pašu, ko vietējā laikrakstā amatniekiem, tirdziņa kuplinātājiem uzrakstījusi muzeja direktore Iveta Blūma. Viņa saka: “Mums kā tirgus rīkotājiem priekšā stāv lēmums – varbūt vispār nerīkot šo pasākumu? Mums tas vairs nesniedz nekādu gandarījumu, un liekas, tas vairs nav atbilstoši muzeja darba specifikai – saglabāt amatniecības tradīcijas un tautas mākslu.”

Direktore uzsver, ka vēsturnieki, kuri labas gribas vadīti veido amatnieku tirdziņu, nu jūtas šokēti par daļas tirgotāju rīcību. Notikusi šmaukšanās, rakstot pieteikuma anketas un raksturojot preces izcelsmi, bijusi arī blēdīšanās tirgus dienas rītā, nomainot tirdzniecības vietu, kas iepriekš ierādīta, vai arī ieņemot lielāku laukumu, nekā paredzēts un samaksāts.

Vēsturnieki tagad apjauš, ka tirdzniecības organizēšanā jāsāk spēlēt pēc citiem noteikumiem nekā tautas mākslas izstāžu veidošanā. Lielā konkurencē tirgošanās prasa izveicību, dažkārt cilvēki izmanto negodīgus gājienus, tos tirgus placī var apslāpēt tikai ar policijas pilnvarām. Par valmieriešu turpmāko lēmumu pilsētas mērs saka: “Mums vēl jāapdomā.”

Visi uz Simjūda tirgu!

Cēsniece Dina Kļaviņa, kura darina un pārdod sveces, saka: “Tie, kuriem jāpārdod savi ražojumi, oktobrī cenšas nepalaist garām Simjūda gadatirgu. Tam ir laba slava. Izcelsme saistīta ar tiem laikiem, kad laukos raža novākta un zemnieki sabrauc, lai pārdotu izaudzētos ķirbjus un citus lauku labumus. Latvijā jau zināms, ka šis tirgus Valmierā ir ne tikai labi apmeklēts. Turklāt atnāk ne tikai valmierieši, arī pircēji no daudzām citām vietām. Tirgotājam tas ir svarīgākais.”

Amatniece ievērojusi, ka Sim­jū­da tirgus neesot no tiem, kurā teju jāapzvēr, ka brauksi tikai ar savu ražoto produkciju. “Vienīgā vieta, par kuru Latvijā to zinu, ir tirgus, kas notiek Straupes Zirgu pastā,” stāsta sveču lējēja. “Citos tirgos bieži vien gadās, ka amatnieks no­rādītajā laukumiņā stāv ar paša ražoto preci, bet blakus ielikts pārdevējs ar Ķīnā vai Polijā iepirkto. Tas latviešu amatniekam liek justies savādi. Par ražojumu, kas veidots pašu rokām, taču jāsaņem adekvāta samaksa, bet to nevar. Arī es nevarētu atšķirt Latvijas amatnieka darinātās un Ķīnā ražotās cepamo pannu lāpstiņas, jo koks paliek koks. Nebūdams liels Lat­vijas patriots, pircējs arī par to neinteresēsies un nopirks ķīniešu ražojumu, kas ir daudz lētāks. Taču tas amatnieku tirgū izjauc līdzsvaru, ja Latvijā ievestās preces izcelsme tiek slēpta. Kāds nu kuram pārdevējam tas godaprāts.”

Cēsniece pieredzējusi, ka Val­mierā dažādu tirdziņu organizatori mēdz rīkoties atšķirīgi. Mēdzot pieaicināt arī palīgā pašvaldības policistu, kas atrisina problēmas, ko rada blēdīšanās, un palūdz tirgotājus ar Latvijai svešu preci nestāvēt līdzās amatniekiem, kas tirgo savu preci. Nu Ķīnas ražojumu pārdevējiem jāpāriet citā tirgus sektorā. “Ja tā noticis, netiek devalvēta vieta, kura ierādīta amatniekiem un mājražotājiem. Pircējs jau izstaigās visu tirgu un izvēlēsies, ko nopirkt.”

Kā Poncijs pie Pilāta

Amatniekiem jārēķinās, ka tirdziņos noteikumi mēdz būt brīvi tulkojami un daļa tirdzinieku to izmantos savā labā. Pārējiem jāpieskaņojas “džungļu likumiem”, kuros uzvar stiprākais. “Pieļauju, ka informātikas laikmetā jebkura tirgus organizatoriem nav nekā vienkāršāka, kā sastādīt karti ar vietu izvietojumu un elektroniski to izplatīt. Katrs tirgotājs būs priecīgs, ja laikus zinās savu tirgošanās vietu,” atzīst Dina Kļaviņa un piebilst, ka veids – kurš ātrāk atbrauks, tas tālāk tiks – ir nedaudz pazemojošs.

Tas ir šokējoši

Dina Kļaviņa atzīst, ka bieži vien tirdziņu organizācija ir nepārdomāta. “Ja amatniekiem kā tādiem skolēniem rīta tumsiņā skriešus jāmetas no sava auto un uz tirgu vēl jālaužas cauri konkurentu pūlim, lai no rīkotāja saņemtu ierādītās vietas numuru, tad nakts tumsā jāatrod attiecīgā vieta, tas ir šokējoši. Tas nav normāli! Tā ir kā neiespējamā misija šiem cilvēkiem – skriet un vēl cīnīties ar elkoņiem,” par sevi un saviem līdzbiedriem stresa pilnajos tirdziņu rītos pasmaida Dina Kļaviņa.

Neaizbraukuši uz ārzemēm strādāt, cilvēki cenšas Latvijā noturēties, iemācoties jaunu amatu un mācoties arī tirgošanās paņēmienus. Tas vairojis tirdzinieku skaitu, tajā skaitā Valmierā. Taču pircēju skaits nav palielinājies. Muzeja darbinieki, rīkojot rudens tirgu Vidzemē, cenšas to izdarīt pēc vēsturnieku vidū saprotamiem likumiem. Plašu tirgu rīkošana prasa citu – tirgus – likumu ievērošanu. Tāds ir secinājums pēc notikumiem šī rudens Val­mieras lielajā Simjūda tirgū.