Ziņas

Sabiedrība

Toreiz un tagad. Ticēt brīvai valstij

Te sākās viņu dzīve. Ar nacionālo partizānu bunkuru “Daiņkalnos” saistīta Eināra Zariņa (no kreisās) un Turalda Dziļuma agrā bērnība, bet Raimonda Innus piedzima centrālcietumā sešus mēnešus pēc nacionālo partizānu iznīcināšanas.Foto: Sarmīte Feldmane

Raunas pagasta “Daiņkalnos”, nacionālo partizānu piemiņas vietā, pagājušajā nedēļā satikās dažādas paaudzes. Satikās piemiņas reizē, lai runātu un dalītos pārdomās par brīvību, savas zemes mīlestību, par šodienas pasauli.

Te, kur tagad jau 20 gadu ir piemiņas vieta, kādreiz tāpat kā kaimiņu mājā bija nacionālo partizānu bunkuri. Te divus gadus slēpās Dailoņa Breikša (segvārds Edgars, 1911.-1952.) vadītā grupa. Tā izveidota 1948. gadā un līdz pat 1950. gadam      dzīvoja Ga­tartas pagasta “Jaunviesla­vēnos” pie saimnieka Kārļa Lāča. 1950. gadā D.Breikša partizānu grupu nodeva viņa paša brālis Laimonis. Partizāni pa vasarām    dzīvoja mežos, bet ziemas pārlaida Raunas pagasta “Daiņkalnos” pie mežsarga Artūra Pērkona (1907.-1952.) un blakus “Graš­kal­nos” zem mājām ierīkotos bunkuros.

“Tikšanās šeit, meža ielokā, ir atgādinājums par cilvēkiem, kuri stājās pretī okupācijai, viņiem bija ticība neatkarībai un Rietumu valstu palīdzībai. Un reizē tas ir atgādinājums par nodevību. Uzklau­sot atmiņu stāstus, daudzi teikuši, ka nacionālo partizānu kustība deva ticību arī padomju gados nezaudēt cerību, ka Latvija būs brīva,” piemiņas vietā sacīja Raunas pagasta pārvaldes vadītāja Linda Zūdiņa un mudināja ikvienu atbildēt sev – ko šodien esmu gatavs atdot par valsts brīvību.

Notikumi pirms 70 gadiem, kad čekisti zvērīgi iznīcināja šo nacionālo partizānu bunkuru, un viņu tālākā rīcība diemžēl sasaucas ar šodienas notikumiem Ukrainā. “Man nav jāskatās šausmas, kas notiek Ukrainā, es tās zinu. Tās notika te, manas māsīcas nošāva, novilka bikses, sacēla brunčus augšā un noguldīja pie Brantu pagastmājas,  cilvēkus dzina skatīties, kāda nāve sagaida dzimtenes nodevējus.  Šī fotogrāfija ir Oku­pā­cijas muzejā. Agresora rokraksts nav mainījies,” stāstīja Jānis Lācis, piemiņas vietas iekārtošanas iniciators.

Raunas draudzes mācītājs Edijs Kalniņš atgādināja vārdus no psalma: “Sargā mani pret tiem, kas mani vajā, lai paliek kaunā un apsmieklā, kas tīko pēc manas dzīvības, lai atkāpjas un nosarkst tie, kas nodomājuši man ļaunu. Lai viņi ir kā pelavas vējā, kad tā Kunga eņģelis viņus izklīdina. Viņu ceļš lai ir tumšs un slidens, kad tā Kunga eņģelis viņus vajā, jo bez vainas viņi slepeni pret mani izliek tīklu, bez pamata viņi rok bedri manai dvēselei. Lai neparedzēts posts nāk pār viņiem, lai tīkli, ko viņi slepeni izlikuši pret mani, sagūsta viņus pašus.” Mācītājs uzsvēra, ka tā nav lūgšana par mieru un mīlestību,  bet pēc aizstāvības, palīdzības pret ienaidnieku, pret ļaundari.

“Līdzās redzamajai ir arī neredzamā pasaule, kurā rodas domas, ideoloģijas. Tieši vardarbīgas ideoloģijas dēļ cilvēki tika iznīcināti. Kad cilvēki sāk sekot šīm idejām, tās kļūst redzamas, arī briesmīgā veidā. To redzam boļševiku ideoloģijā, to ir    piedzīvojusi mūsu tauta. Un to var pārcelt uz mūsdienām. Boļševiku ideoloģija nav pazudusi, to redzam Ukrainā, kur tauta aizstāv savu zemi, valsti. Tāpat kā kovidam veidojas jauni paveidi, ideoloģija uzsūkusi sevī arī to, ko tā uzskatīja par sev naidīgu.    Carisms, pret ko cīnījās, baznīca, ko vajāja, nicināja, tagad mutējies ar sarkano ideoloģiju, un to redzam dzīvē.    Mums ir būtiski saprast šīs filozofijas, ideoloģijas un to, kādus augļus tās nes. Nedrīkstam pieļaut, ka tā varētu pārņemt pasauli, lai kā ļaudis, kas tai seko, vēlētos,” teica E.Kalniņš un uzsvēra vārdus no Pāvila vēstules: “Beidzot topiet stipri, bruņojieties ar visiem Die­va ieročiem, lai varētu stāties pretī velna viltībām. Ne pret miesu un asinīm jācīnās, bet pret valdībām un varām, tumsības pasaules valdniekiem.”

Saeimas deputāts Jānis Dom­brava jau daudzkārt piedalījies pasākumos “Daiņkalnos”. Viņš atgādināja, ka latvieši vienmēr zinājuši, kas ir Krievija un padomju okupācija, kaut gadiem Rietumu pasaule centās stāstīt, ka mums jādraudzējas. “Tas, ko teica Rietumi, ir izgāzies. Visa pasaule saprot, ka mums tāpat kā igauņiem, poļiem, lietuviešiem bija taisnība. Morāli arī mūsu tautai ir sācies karš pret Krieviju. Reiz piedzīvotā rētas tiek uzplēstas. Tas, ko piedzīvojuši arī nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, tagad notiek Ukrainā. Tās pašas metodes un rīcība,” sacīja Saeimas deputāts un atgādināja, ka ikdienā bieži    sūdzamies, cik daudz kas ir slikti, ka paši maz ko spējam. “Šodien    Latvija ir viena no tām valstīm, kas rāda piemēru pasaulei. Maza valsts, kas ir agresorvalsts tuvumā, nebaidās, bet atklāti un izlēmīgi rīkojas. Latvija ar Saeimas balsojumu nebaidās pateikt, ka Krievija veic genocīdu pret ukraiņu tautu. Mums seko citas valstis,” skaidroja J.Dombrava un uzsvēra, ka diemžēl daudzi nav sapratuši, bet morāli Krievija ir zaudējusi. Okupantu pieminekļi Latvijā jau tiek jaukti.    Putina atbalstītājus gaida tas pats, kas nacistus pēc 1945.gada maija.

“Daudzus pavasarus esmu bijis te, bet šoreiz varu teikt – taisnība augšāmcelsies. Mūsu varoņi kaut pēc nāves nopelnīs vajadzīgo cieņu no pasaules, viņi bija brīvības cīnītāji pret to pašu agresoru, pret kuru cīnās Ukraina. Noziedznie­kiem būs jāatbild par savu rīcību,” pārliecību pauda Saeimas deputāts. Tā pati doma bija uzsvērta arī Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces vēstulē, veltītā atceres pasākumam “Daiņ­kalnos”. I.Mūr­­nie­ce uzsvērusi, ka nacionālie partizānu nezaudēja ticību brīvai Latvijai un neviens upuris brīvas Latvijas vārdā nav bijis velts.

Vēstures notikumi pamazām vien paliek aizvien tālākā pagātnē. Vēstures entuziasts Māris Niklass atgādināja, ka satraucoši ir aptauju dati, ka tikai 40 procenti nākamo paaudžu zinājuši par to, ka viņu vecvecāki bijuši nacionālie partizāni.

“”Daiņkalni” ir nozīmīga vieta ne tikai novadniekiem, arī Lat­vijai. Partizāni ticēja brīvai Latvijai, bez šīs ticības valsts nevar pastāvēt. Ukraiņi šodien apliecina, ka tautas gara spēks var uzvarēt totalitāru režīmu,” teica Smiltenes novada domes priekšsēdētājs Edgars Avotiņš.
“Dzimtas stāsts netika slēpts, bet par to nerunāja. Zināju, ka kaut kas ir noticis. Kā bērns brīnījos, jo zināju, ka mammai tēvs ir Artūrs, bet rakstīts, ka Jāņa meita. Visu mūžu dzīvojusi Brantos, kāpēc dzimusi Rīgā? Meklējām arhīvā, mammai jau bija 60 gadi, kad uzzināja, kas ir tēvs. Izrādās, mamma ir Imanta Lāča meita, domāja, ka tēvs ir Artūrs Pērkons. Abi ar Tu­raldu Dziļumu domāja, ka ir brālis un māsa, bet ir pusbrālis un pusmāsa,” pastāsta Iveta Innus. Viņas mamma piedzima centrālcietumā, bet Turalds dzimis 1951. gada jūnijā,    bunkurā dzīvoja kopā ar tēvu un māti. Viņš domāja, ka kopā ar mammu arī bijis izsūtījumā, bet Turalds pirmos bērnības gadus audzis bērnunamā Rīgā.

“Vissmagāk bija manai vecmammai. Viņa mūs izaudzināja. Var tikai iedomāties, ko nozīmēja, ka meitai bandīta bērni un kolhoza nabadzība. Kad mamma atgriezās, visi bijām kopā,” saka Rai­monda Innus, bet meita Iveta piebilst, ka diemžēl viņas vecāmamma, kura piedzīvoja gan šaus­mas, kad bunkurus iznīcināja, gan izsūtījumu, nesagaidīja Lat­vijas brīvvalsti.

“Mans dēls zina dzimtas vēsturi, viņu interesē viss, kas ar to sais­tās. Pirmoreiz “Daiņkalnos” bija, kad viņam bija trīs gadi. Viņš ir Latvijas patriots,” ar lepnumu saka Iveta Innus.