Ziņas

Sabiedrība

Tītarēniem nātres tiks

Priekšā darbs. Aivars Zaķis ieplānojis apjozt laidaru ar plēvi un sietu, lai putnus tomēr laistu ārā.Foto: Monika Sproģe

Priekuļu novada “Ķingu” māju slava izskanējusi tautās ar bioloģiski audzētiem dārzeņiem un gardi cepto maizi. Tomēr tā ir vairāk saimnieces Kaivas rūpala, savukārt namatēva Aivara Zaķa pārziņā ir vistas un druknie dudinātāji tītari, kuri lauku viensētās sastopami diezgan reti. Ņemot vērā nesenos Pārtikas un veterinārā dienesta biodrošības pasākumus saistībā ar tā dēvēto Putnu gripu, kūtī neejam, taču saimnieks apgalvo, ka ganāmpulkā ir ap 150 vistām un 15 vaislām tītaru mammām, kurām kā reiz piepulcējušies 15 tītarēni. Tā kā šis ir perēšanas laiks, tītarēnu skaits jo dienas kļūst lielāks, un rudenī saimnieks lēš turēt ap 80 tītaru.

Vistas “Ķingās” lolo galvenokārt olu dēļ, turpretī tītari saimniecībā dzīvo ar virsuzdevumu nonākt saimnieku galdā: “Tīta­riene pa gadu atnes tikai kādas 14 olas un visas cenšas izperēt. Pašlaik ārā ir vēss, taču tūlīt, tūlīt sazaļos zālīte, paliks siltāks, kļūs gaišs, bet mazos tītarēnus nevarēs laist ārā, un tas ir ārprāts! Tītars ir zālēdājs, un putnam nepieciešamas pastaigas. Graudi vajadzīgi māgai, lai tā strādātu, bet pilnai laimei – zaļas, sulīgas ganības un pirmās nātres, pilnas ar dzelzi.”

Tiesa, tītari savu pirmo vitamīnu devu jau guvuši, jo siltumnīcās esot iesēti loki un salāti, no visa pa druscītim atlec arī putniem. “Šoziem, kā par brīnumu, tītarienes ļoti ātri sāka perēt. Pirmie cālīši izšķīlās janvāra beigās, pārējie tikai tagad. Tas, protams, prasa papildu darbu un izmaksas, jo kūti nākas kurināt, jāliek lampas, taču dienas gaisma arvien vairāk sāk iespīdēt pa kūts lodziņiem, un nekas neatsver to, ko putns var gūt laukā,” rādot uz nelielajiem lodziņiem, stāsta saim­nieks.

Kūts aizmugurē izveidots nožogots laidars, bet lielākas ganības stāvēs tukšas līdz jūnijam: “Painteresējos pie citiem saimniekiem un uzzināju, ja es spēju nodrošināt, ka no gaisa nekas pie vistām un tītariem neiekļūst un zvirbuļi arī netiek klāt, es putnus varu izlaist ārā. Tāpēc domāju mazākam laidaram režģi pārklāt ar plēvi un žogu apvilkt ar smalku zvejas tīklu. Vismaz tā mani putni tiks pie svaiga gaisa un kārtīgas gaismas.”

Jābilst, ka te saimniekam ir pilnīga taisnība, jo slēgta telpa šajā izpratnē nozīmē kūti vai cita veida un konstrukcijas vieglāku būvi, kura ir ar vai bez pamatiem un kura no augšas un sāniem ir pietiekami labi pasargāta no savvaļas putnu (sevišķi ūdensputnu), kā arī citu dzīvnieku piekļūšanas mājputnu turēšanas, dzirdināšanas un barošanas vietai. Šī telpa tik tiešām var būt norobežota ar smalku sietu un noklāta ar drošu ūdensizturīgu jumtu. Tāpat slēgta telpa var būt arī tikai slēgta nojume, tātad “Ķingās” tītarēniem drīzumā tomēr tiks saulīte un pavasarīgās vēja brīzes.

Citādi saimnieks stāsta, ka tītars esot gaužām vientiesīgs un dumjš putns – pats liels, bet smadzenes maziņas. Tiem nav sava barveža vai dienas kārtības. Toties tītarienes esot ārkārtīgi gādīgas mammas: “Viņām bez raizēm var uzticēt perēšanu. Tītarienes vienlaikus var parūpēties par 40 cāļiem, tālab arī dodam viņām perēt vistu olas. Kā zināms, vistas pēc būtības ir kūtrākas uz perēšanu, tām vajag siltu laiku, taču man ir izdevīgi, ja cāļus izperē agrāk. Lo­ģiski, ka ziemā olu mazāk kā vasarā, tomēr, ja panāk, ka vistu cāļi šķiļas pēc iespējas agrāk, tad jaunās vistiņas pa vasaru izaug un decembrī vai novembrī sāk dēt, iznāk, ka man olas ir arī ziemā. Taču, ja cāļi izšķilsies pēc Jāņiem, olas varu gaidīt tikai februārī.”

Agrāk katrā mājputnu saimē bija pa kādam tītaram, jo tiem piemīt izcili laba redze, un, ja vistu vanags no liela augstuma redz cāļus, tad tītari, šķiet, saredz vanagu, pirms viņš vēl saredzējis cāļus. “Tītariem ir labs raksturs, un tie ir lieliski sargi, jo laikus nodod vanaga nodomus, turklāt arī lapsas zaudē drosmi tītaru priekšā, taču vēl lielākas panikas cēlājas ir pērļu vistas. Ja tās ierauga plēsēju, troliņš garantēts. Pāris minūšu laikā viss ganāmpulks paslēpies kūtī, un miers mājā,” smej saimnieks.

“Ķingu” saimnieks stāta, ka lielais putns dzīvsvarā sver tuvu pie astoņiem kilogramiem, mātīte uz pusi mazāk, taču ar tītaru realizēšanu ejot grūti ne tāpēc, ka cilvēkiem tītara gaļa negaršotu, bet tāpēc, ka problēma ir pašā kaušanā un gaļas vairumā. “Licencēta putnu kautuve tuvējā apkārtnē nav un nav arī bijusi. Turklāt, pirms kaušanas katrs putns jāatrāda veterinārārstam un ārstam jāuzliek zīmogs, tātad nevis partijai, bet katram putnam! Reizrēķins vienkāršs, ja veterinārārsts paprasīs kaut piecus eiro par vienu zīmogu, man tas vairs nav izdevīgi. Tītara gaļa pašlaik maksā sešus eiro kilogramā. Ja gaļas iznākums ir trīs kilogrami no mātītes, tad visam zūd jēga. Esmu aprunājies ar citiem saimniekiem, arī tie atzīst, ka sešus mēnešus audzēt gaiļus, ja par to gabalā var paprasīt desmit eiro, ir dārgs prieks,” skaidro A. Zaķis, norādot uz sakārtotības trūkumu noteikumos. Tomēr saimnieks meklē problēmas risinājumu, un palīgēkās netrūkst telpu, kuras iespējams pielāgot kautuves vajadzībām. Protams, savas investīcijas paprasīs gan iekārtojums, gan papildu aprīkojums, taču, ja putnu gaļu grib realizēt, pašam vien jārīkojas.

Veikalā tītara gaļa ir dārgo cenu galā, taču tautā izskan viedokļi, ka gaļa esot augstvērtīgāka, tālab kvalitatīvāka. Par veikalā tirgotajiem tītariem A. Zaķis rausta plecus, vien piebilst, ka izcelsmi un kvalitāti grūti ne tikai pierādīt, bet arī pārbaudīt. Taisnība esot tikai tajā, ka veikalā pērkamie esot broilera tītari: “Turpretī mums ir bioloģiski audzēti tītari. Pilsēt­nieki pērk tītaru, taču reti kurš vēlas visu putnu, padomājiet, kas tas par gaļas daudzumu! Tomēr man dalīt un graizīt putnu arī negribas, turpretī veikalā var nopirkt pa gabaliņam,” saka saimnieks. “Es vairāk nosliecos, ka tītars ir putns svētkiem – uz Mārti­ņiem, uz Ziemassvētkiem, kad pie galda sēž visa ģimene. Mēs paši esam lieli tītara gaļas cienītāji, un, ja man nākotnē, pēc tam, kad būšu uztaisījis savu putnu kautuvi, neizdosies putnus realizēt, nebēdāšos. Mums ir trīs bērni, septiņi mazbērni, un tītara gaļa garšo visiem.”