Ziņas

Sabiedrība

“Titānu tūre” piestāj Straupē

Zirgi arī laukos vairs nav ikdiena. Straupē apskatīt “Titānu tūres” pajūgu karavānu sabrauca arī no tālākas apkārtnes.Foto: Marta Martinsone-Kaša

Straupes Zirgu pastā ļaudis sabrauca ne tikai no tuvējiem pagastiem. Šoreiz ne uz tirdziņu, bet gan lai būtu klāt, kad te piestāj Vācijas Brandenburgas pavalsts Brīkas pilsētas aukstasiņu zirgu un sporta biedrības “Kaltblut-Sport und Zuchtverein Bruck.e.V” zirgu pajūgu karavāna.

“Titanen on Tour” (“Titānu tūre”) septiņi pajūgi, skanot zvanam, nogriezās Straupes zirgu pas­tā, un ceļinieki tika sirsnīgi sagaidīti, pacienāti gan zirgi, gan braucēji. “Te ir brīnišķīgi, esam priecīgi piestāt tik unikālā vietā bijušajā Hanzas ceļā,” atzina viens no tūres rīkotājiem Hanss Jurgens Zībolds.

“Titānu tūres” ideja, kā uzsvēra viens no tās rīkotājiem Hanss Jurgens, ir īstenot neiespējamo. Karavāna braucienu sāka 22. jūlijā Brīkā. Šķērsojot Vāciju, Poliju, Lietuvu, Latviju un Igauniju, oktobra sākumā plānots nonākt galamērķī – Krievijas pilsētā Nov­gorodā. Zirgi ar pavadoņiem piestāj pilsētās un ciemos, lai priecētu iedzīvotājus un simboliski nes­tu vēstījumu par mieru, sadraudzību un brīvību vienotā Ei­ropā. Vācieši būs pieveikuši vairāk nekā 2300 kilometrus.

“Brauciens ir kā vēstījums. Un vēstīt var ne tikai politiķi, arī vienkārši cilvēks cilvēkam. Mēs ikdienā cits ar citu pārāk maz runājam. Vēlamies draudzēties, un draudzīgas attiecības nozīmē mieru. 1918.gadā beidzās 1.pasaules karš, tieši pēc simts gadiem notiek šis brauciens. Simts gados Baltija divreiz kļuvusi brīva. Gribam draudzēties ar visiem, arī Krieviju. Galvenais sarunāties. 50 gadus Austrumvācijā arī bija padomju režīms, bet nevajag būt ienaidniekiem,” teica Hanss Jurgens Zībolds.
“Titānu tūre” jau 2008.gadā izbrauca no Briseles līdz Brīkai pie Berlīnes. Tad radās ideja, ka jā­brauc uz Krieviju pa seno Han­zas tirdzniecības ceļu. “Arī daļa Krievijas pieder Eiropai, to nedrīkst aizmirst,” atgādināja brauciena dalībnieks un piebilda, ka miers un draudzība ir cēli vārdi, bet katrs to labā kaut ko var darīt. Hansam Jurgenam ir 68 gadi, viņš vēl strādā un ir priecīgs, ka var piedalīties šādā notikumā, tas viņam ir ceļš, kā lēnām attālināties no darba pienākumiem, lai sāktu baudīt dzīvi.
Visbrīnišķīgākie visur ir cilvēki. “Daudzviet, mūs ieraugot, cilvēki raudāja, visi vēl labu. Un tā ir visur, neatkarīgi no valsts,” pastāstīja viens no brauciena rīkotājiem un piebilda, ka braucēju kodolu veido Brīkas luterāņu draudzes locekļi. Iesaistījušies ap 30 cilvēki, bet desmit nobrauks visu ceļu. Viņam uz mūžu paliks atmiņā tikšanās ar kādu sirmgalvi, kurai jau pāri deviņdesmit, Lietuvā. Viņa aizvien atceras, kā garām viņas mājai brauca vācu tanki, un tagad, uzvilkusi mugurā labākās drēbes, sirsnīgi sagaidīja vāciešus, parunājās par dzīvi un mieru, kas tik ļoti vajadzīgs ikvienam cilvēkam virs zemes. 21.septembris ir Pasaules miera diena, šajā dienā Vācijā zvana zvani. Ceļotāji tos zvanīs tur, kur tobrīd būs nokļuvuši.
Bet viss sākās gluži nejauši, kad purvā tika atrasti labi saglabājušies 850 gadus veci rati. Tos restaurēja Polijā, jo tur ir labi amatnieki, kariešu darbnīcas, izgatavoti vairāki jauni. Apkārt ratu ritenim ir metāla mala, ass rumba kādreiz bija no koka, tagad no metāla, ratu priekšējiem un aizmugurējiem riteņiem arī bremzes. Tā ir lielāka drošība uz ceļa. “Šādas izmaiņas vēsturiskajā atjaunošanā ir pieļaujamas,” bilda Hanss Jurgens.

Zirgus ceļojumam izraudzījās biedrība. “Tie ir Reinas tīršķirnes aukstasiņu zirgi, kas cēlušies Beļģijā. Tie ir darba zirgi, piemēroti smagumu vilkšanai. Ceļam gatavojāmies pusotru gadu, arī zirgi tika sagatavoti. Pēc tūkstoš kilometriem redzams, ka zirgiem ir spēcīgāki muskuļi. Jāseko, lai nebūtu pārslodze,” izstāstīja karavānas dalībnieks. Katram pajūgam karavānā savs vedamais. Staļmeistars brauc ar pajūgu, uz kura ir sarkans krusts, jo tajā ir arī medikamenti zirgiem. Iespaidīgs ir zvans vienā pajūgā, vēl citā tiek vesta pārtika.

“Ja gribi sasniegt mērķi, jābūt motivācijai un priekšstatam, kā to īstenot. Par zirgiem jārūpējas. Karstajā laikā biežāk apstājāmies. Arī zirgi tika aizsargāti no karstuma. Vairāk nekā tūkstotis kilometru, uz zirgiem un cilvēkiem tas tomēr atstājis iespaidu. No Straupes bija paredzēts nobraukt 40 kilometrus, bet sapratām, ka tas būtu par daudz, brauksim 30. Karavānā ir arī divi mūļi, saimnieks ļoti vēlējās, lai tie piedalās,” pastāstīja karavānas pārstāvis. Ceļinieki vakaros zirgus palaiž nožogotās ganībās, paši guļ ratos, zem tiem, teltīs, arī viesnīcās.

Straupes zirgu pastā sanākušie priecājās par zirgiem, fotografējās ar tiem, daudzi arī glaudīja. Bērni brīnījās, ka dažam zirgam var būt aste līdz zemei, cits neticēja, ka mūļi ir mazi zirdziņi.

“Esmu novērojis, ka ir cilvēki, kuri droši iet pie zirgiem, kaut līdz tam nav bijusi nekāda saskare, un ir tādi, kuri ļoti baidās un nav pierunājami pieiet,” pārdomas izteica Marta un Andrejs Liberti no Siguldas. “Siguldā bijis ļoti daudz cilvēku. Straupē laikam nebija tādas informācijas. Mēs atbraucām arī te, gribas vēl brīdi paskatīties,” bilda Marta.
Dažs, kurš bija atbraucis tuvumā apskatīt pajūgu karavānu, tai sekojis no Rīgas un stāstīja, kā pilsētā visas mašīnas piemērojušās zirgu ātrumam, nesteigušās apdzīt. “Zirgs rada cieņu un mīlestību, ” atzina Katrīna, kura bija atbraukusi kopā ar četrgadīgo meitu.

“Mums stāstīja, ka te būs karietes. Jaunā paaudze jau nesaprot, nav redzējuši,” ”Druvai” pastāstīja cienījamas kundzes no Rīgas Daina Alvatere un Astrīda Altmane. Viņu brauciens uz Straupi ir īpašs, pensionētās veterinārārstes piestājušas pa ceļam uz 1959.gada kursa salidojumu. ”Žēl zirgu, kaut darba zirgi, tomēr grūti pieveikt tik tālu ceļu. Redzams, cik labi uzturēti,” teica Daina.

Karavāna turpina ceļu. “Viņiem izdosies. Viņi citiem dāvā labestību, mīlestību, nes mieru un saņem to pretī,” atzina Pārgaujas novada tūrisma organizatore Rudīte Vasile.