Līgatnes novada svētki – tā ir visu paaudžu novadnieku tikšanās. Tad sabrauc tie, kuriem dzīve iekārtojusies citur, ikdienas darbu malā noliek pat steidzīgie.

Katru vasaru līgatnieši prot svētkiem pievienot ko jaunu, papildināt ar ko interesantu. Šajā reizē tie bija Brīvības ielas svētki. Uzsvērt šo ielu nosaukumu mudināts visā Latvijā. Un Līgatnē ir sava.

Izejot cauri Goda vārtiem, ikviens nokļuva Brīvības ielā. Te smaržoja pankūkas, strādnieku dzīvoklī, kas tagad ir tūrisma objekts, tās cepa līgatnietes , gaidīja ciemiņus un savējos. Pamazām vien ikdienā klusā iela atdzīvojas. Brīvības ielā ir tikai trīs mājas. Pierasts, ka māju numerācija sākas no pilsētas centra, Līgatnē ne. Te tā sākas no fabrikas, kas neatrodas Brīvības ielā. Vistuvāk centram ir piektā māja, kurā atrodas pasta nodaļa un apskatei iekārtots strādnieku dzīvoklis, bet vistālākā adrese – Brīvības iela 1a –, tur kādreiz bija autobusu pietura un degvielas uzpildes stacija. Ielas otrā pusē ir brūzītis – pirmais Lī­gatnē. Te līgatnieši paši cepa maizi, žāvēja gaļu, mazgāja. Nā­kamgad brūzītis tiks atjaunots kā tūrisma apskates objekts.

Līgatnes Brīvības ielai savs stāsts, nebūt ne līdzīgs notikumiem citās pilsētās. Līgatne kā pilsētciemats veidojusies tikai 1949.gadā, līdz tam tā bija Līgatnes papīrfabrikas miests. Līdz 2.pasaules kara beigām Līgatnē bija tikai ceļi, adreses bija pēc kalniem un mājām. “Mēs jau reti sakām – Brīvības iela -, te ir Zaķusala,” ar smaidu saka Rita Jaunzeme. 1949. gadā Līgatnes strādnieku ciemats kļuva par Līgatnes pilsētciematu, un pilsētā jābūt arī ielām. No tā laika šī ir Brīvības iela. “Nav dzirdēts, ka kāds būtu ieminējies, ka vajadzētu pārdēvēt,” bilst Iveta Viļum­sone.

R.Jaunzeme Brīvības ielā 3 dzīvo no 1963.gada, kad apprecējās, te tika ierādīts dzīvoklis. “Tagad ikdienā reti kāds pa ielu paiet garām. Agrāk te bija intensīva dzīve. Fabrikas svilpe pūta maiņas, strādnieki plūda,” viņa saka un piebilst, ka viņas mājā no desmit dzīvokļiem ikdienā apdzīvoti tikai pieci. “Te izaugušas meitas – viena skolotāja tepat Līgatnē, otra strādā bērnudārzā Rīgā. Man ir trīs mazbērni un trīs mazmazbērni. Nu jau dzīvoklis par lielu, bet kādreiz divās istabās bija labi,” stāsta Rita.
Lielākais pārdzīvojums viņai bija pirms četriem gadiem, kad nodega blakusmāja. “Iedzīvi, ko varēju, jau nesu ārā, arī mūsu māju laistīja ar ūdeni, lai uguns nepārmetas,” atminas Rita un pastāsta, ka tagad degusī māja atjaunota, bet tur iekārtoti apartamenti tūristiem. Ziemā kaimiņos pilnīgs klusums.

Ārija Līckrastiņa, kurai jau 80 gadi, pārdzīvoja ugunsgrēku un pa otrā stāva logu melnā tumsā tika ārā. Pēc tam viņa no pirmās mājas pārcēlās uz piekto. “Kā mamma to izturēja, aizvien brīnāmies,” saka Agrita Līckrastiņa un pakavējas bērnības atmiņās: “Atceros, ka iela vēl bija bruģēta, visu laiku bija liels troksnis, kursēja bānītis. Gar kanālu bija lielas liepas, tajā peldējāmies, Līgatnes upītē ķērām zivis. Mums darīšanu netrūka, ziemā uz filca zābakiem uzvilkām pieaugušo slidas un uz dīķa slidojām. Bērnība bija interesanta,” atceras Agrita Līckrastiņa. Viņa 1.mājā nodzīvoja no 1972.līdz 1988.gadam. Agritas mazmeita Evelīna Frolova 3. mājā nodzīvojusi sešus bērnības gadus. “Biju vienīgā savā vecumā. Kad vasarā citi sabrauca pie vecvecākiem, tad nebija garlaicīgi,” pastāsta Evelīna.

I. Viļumsone rāda fotogrāfiju, ko atradusi vectēva albumā, – bruģēta iela, pie mājām sētiņa un lieli ceriņi. Ceļu uz Līgatnes papīrfabriku 19. gadsimta beigās nobruģēja ar apaļiem akmeņiem jeb “miroņgalvu bruģi”, taču ap 1965.gadu nu jau Brīvības iela tika noasfaltēta.

“Vecvecāki dzīvoja 5.mājā, vēlāk bēniņos tēvs izbūvēja istabiņu, tur nodzīvoju 18 gadus,” pastāsta Iveta. Māsas Jansones atbraukušas no Rīgas, ar Brīvības ielu viņām saistās dzīve no 1949.gada līdz 1998.gadam. “Bērnība bija skaista un interesanta. Bija daudz bērnu, spēlējām paslēpes mežā un knipeles. Asfalta nebija, pie mājas ceriņi, lai putekļi netiek mājā, sētiņa,” atmiņās kavējas Astrīda Blūmiņa un Ilona Cellere – Celerte un uzsver, ka tik jauki kā Līgatnē nav nekur.

Pie Brīvības ielas pirmā nama aizvien var apskatīt 1884.gadā uzbūvēto lapenīti jeb tējas namiņu. To atjaunojusi Ieva Šulca. “Kādreiz tāda bija pie katras mājas. Esmu dzirdējusi, ka lapenei bijuši vitrāžas logi, tas vēl jānoskaidro,” pastāsta Ieva. Viņa Brīvības ielas svētkos lapenē aicināja ikvienu, lai līgatnieši, kuri dzīvo un dzīvojuši Brīvības ielā, kavējas atmiņās, nākamajām paaudzēm izstāsta, kā te kādreiz bijis.

“Jauki, ka tādi svētki, ka var tā atbraukt, satikties. Brīvības iela mainās, redzēs, kāda tā būs nākamgad,” saka I.Cellere – Celerte.

Dziesmas, dejas, jautri stāsti piepildīja Brīvības ielu. Tie nevēstīja tikai par pagātni, bet rosināja nākotnei.
Jaukajā vakarā līgatnieši pulciņos aizvien no jauna iepazina savu novadu. Papīra muzejā liela interese bija par aploksnēm, kādas reiz ražoja Līgatnes papīrfabrikā. Izstādi iekārtojusi Dace Gradovska. Visas dienas garumā katram bija iespēja saturīgi pavadīt laiku, ko jaunu iepazīt, sevi parādīt. Rīta puse bija atvēlēta sportiskām nodarbēm un estrādē mazākie iedzīvotāji rādīja savu talantu koncertā “Jaunības dzirksts”. Interesenti varēja arī piedalīties “Stirnu buka” skrējienā .Vakarā ar pašu orķestri priekšgalā tradicionālais gājiens, kurā daudzi lepni iesaistījās, un tad svētku koncerts “Mana īpašā Līgatne”. Protams, arī īpašs koncerts, kurā novadnieki sevi izrādīja, cik vien labi varēja. Un visu priekam diena noslēdzās ar salūtu un balli.