Ziņas

Sabiedrība

Tikai līķim neuzkāpt

Pļavas ielā. Pie pilsētas vecajām pirtīm, kas ilgi stāv neapdzīvotas, 23.decembra agrā rītā uz ietves tika atrasts miris vīrietis.Foto: Marta Martinsone-Kaša

Nedēļas nogale ir pats vētrainākais laiks cilvēka dzīvē arī tad, ja šis cilvēks dzīvo mazā, varbūt mazliet garlaicīgā pilsētā, kādas ir Cēsis. Vismaz tā uzskata cilvēki no lielpilsētām, piemēram,  Jūrmalā un Valmierā, nemaz nerunājot par Rīgu.

Mūsu mazpilsētā

Taču mēs Cēsīs labi zinām, ka dzīve var uzmutuļot arī tad, ja pilsētā vienlaicīgi ir vien nieka 15 līdz 18 tūkstoši cilvēku. Tā var būt tik neparedzama, ka cilvēks, izgājis no mājas, nezina, vai atgriezīsies dzīvs. Labi, nebūsim tik dramatiski! Ko jūs teiktu par iespēju tumšajā bezsniega rīta stundā uzkāpt vai pat, nedod dievs, pārbraukt līķim? Dzīve ir raiba, un tieši tā varēja gadīties tieši man vai kādam citam “garlaicīgi” lēnā Ziemassvētku gaidīšanas rītā.

Dzīvība izdzisa uz ietves

23. decembrī pamodos laimīga, jo bija sākušās ilgi gaidītās ziemas brīvdienas un vakarā balle, kurai jāpucējas, lai pašai prieks un citiem ar! Ar frizieri bijām vienojušās, ka ar satikšanos nesteigsimies, un nolikām laiku, kad būs svīdusi decembra īsās dienas gaismiņa. Braukšanu caur Cēsīm pirms deviņiem nekas netraucēja, jo teju visi auto vēl “gulēja”. No Vaļņu ielas iegriežoties Pļavas ielā, kur atrodas veikalu un pakalpojumu centrs “Senā klēts”, jutos mazliet pārsteigta, ka ieliņas malā ir viens auto un tā ir ātrā palīdzība. Domu, ka mašīnai jāmeklē cita stāvvieta, pāršalca cita, jo līdzās mediķu auto uz ietves, kur parasti eju, guļ līķis. Nepār­protami, jo cilvēks pārklāts.

Tik negaidīts skats mazpilsētā, kur cits citu pazīstam vai zinām, nevar atstāt vienaldzīgu. Taču ātri iestāstu sev, ka tāda šodien būšu. Visas bēdas neizbēdāsi, un Ziemassvētku brīvdienās ieslēgt žurnālista reģistru, ka jāizzina viss neparastais, ko tuvumā ieraugu, vispār necilāju.

Taču pēc dažām minūtēm, kad ar pieklājības pilnu smaidu veru frizētavas durvis, uz mani paraugās vairāki acu pāri ar izteiksmi: “Vai redzēji, kas noticis pie mūsu pagalma, vai paskaidrosi, kas noticis, ja cilvēks pārtapis par līķi?” Tad gan zaudēju jau tā tik vāro Ziemassvētku klātbūtnes sajūtu jau otro reizi desmit minūšu laikā.

Pēc divām stundām frizētavā esmu pilnīgi atguvusi profesionālo sajūtu tajā, kāpēc strādāju žurnālistikā. Sievietes, kuras vēl tumšākā rīta stundā braukušas un nākušas uz darbu, nekādi nevar atgūt emocionālo līdzsvaru, un man kā biktstēvam nācies vēl un vēl klausīties: “Ja nu būtu nācies krēslā uzkāpt vai pārbraukt līķim, ja nu notikusi vardarbība tieši līdzās darba vietai, kurā frizieres mēdz ierasties arī pirms gaismiņas.” Nevaru atcerēties visas versijas, kuras iztirzā mazpilsētas klusajā ieliņā pārbiedētās sievietes. Saprotu vienu – viņas gaida, lai žurnālists vismaz kaut ko noskaidro par notikušo.

Ja lielā pilsētā, kur cilvēki dienu un nakti ņudz pa ielām un laukumiem, daudzdzīvokļu mājas rajoniem, kur cits citu nezina, nepazīst un fiziski arī nevar katru pazīt, tad mazākā pilsētā ir citādi. Teorētiski pat katrs otrais ir pazīstams vai viņa rads vai draugs zināms. Tāpēc šādi ekstremāli notikumi acu priekšā cilvēku neatstāj vienaldzīgu.

Taču sievietes grib atgūt līdzsvaru, tāpēc izvirza virkni teoriju. Viens no nelaimes izskaidrojumiem dzīvības zaudēšanai ir nams, kur tas noticis. Tā ir 60. gados celtā publiskās pirts māja, kura jau otro gadu desmitu stāv neizmantota.

Īpašnieks aizsitis logus, bet katram redzams, ka bezmāju cēsnieki tur ziemas naktīs cenšas ielauzties. Ja cilvēkam nav māju, nav siltuma un gultas, kāds brīnums, ka nav arī veselības un nāve pārsteidz uz ielas tieši ap Ziemassvētku laiku.

Satrauktās sievietes, kuru darbavietas tuvumā notikusi traģēdija, varbūt vēl vairākas dienas vajās neziņas baisums. Viņas, iespējams, šajā pilsētiņas pusē tādas nav vienīgās. Nav taču zināms, cik ilgi līķis gulējis, kas izsaucis ātro palīdzību. Tas liek atkal domāt, kāda tad ir mana – žurnālista – profesija: izzināt būtību un par to pateikt sabiedrībai.

Pāris stundas pēc tam, kad līķis ir aizvests no Pļavas ielas, nolemju tomēr zvanīt valsts policijai Vidzemes reģiona pārvaldē un uz­griežu Cēsu iecirkņa priekš­nie­ka Alda Pāžes tālruņa numuru, kurš ir pilnvarots sniegt informāciju masu medijiem. Esmu nolēmusi cēsnieku informēšanai ievietot jaunāko ziņu “Druvas” interneta vietnē edruva.lv.

Policists paskaidro īsi, ka par šo gadījumu uzsākts kriminālprocess un ekspertīzē tiks noskaidrots nāves cēlonis. Vai šī informācija noderēs satrauktajām cēsniecēm Ziemassvētkos – man par to jāšaubās.

   * RĪGAS IELĀ. Vecgada vakarā grāvī iepretī Pētera ielai policija ieraudzīja mirušu cilvēku. Tagad šajā vietā deg sveces. FOTO: Marta Martinsone-Kaša

Liktenīgais ceļmalas grāvis

Diemžēl arī 2018. gadā, sagatavojot pirmo janvāra numuru, presei Cēsīs bija jāsāk ar to pašu. Šoreiz Cēsu pašvaldības policijas priekšnieks Mārtiņš Jēgers masu mediju informēja, ka Cēsīs, Pētera un Rīgas ielas krustojumā, ar ūdeni pilnā grāvī uziets vīrieša līķis. Tas pamanīts policijas reida laikā ap pašu gadu miju, 31. decembrī apsekojot arī pilsētas galēju nomali. Savukārt valsts policija uz preses pieprasījumu komentēt notikušo atbild ar tiem pašiem vārdiem: “Uzsākts kriminālprocess, un ekspertīzē tiks noskaidrots nāves iespējamais iemesls.” Seko neoficiāla piebilde – ekspertīzes rezultāti abos nāves gadījumos sagaidāmi apmēram pēc mēneša.

Vai pie tā, ka mazpilsētā katru nedēļu notiek kas tāds, parasts cilvēks, kāds ir arī žurnālists, var pierast, par to nedomāt, jo dzīve ir dzīve? Var. Darbi, darbi, darbi. Ne tikai policistiem, arī avīžu izdevējiem, un redziet, par cik daudzām labām lietām “Druva” gada pirmajos numuros jau rakstījusi! Tomēr, kad, dodoties ceļā uz Rīgu, Rīgas ielās galā iepretī krustojumam ar Pētera ielu grāvja malā ieraugu uz akmens sarindotas kapu sveces, piestāju uz brīdi. Lai noliektu galvu par mūžībā aizgājušu cilvēku un līdzjūtīgi iedomātos par tuviniekiem, kuriem Jaungada nakts atnesa sēru vēsti.

Necenšos analizēt to, kāpēc šī autoceļa malā gājis bojā cilvēks, atbilde jāgaida mēnesi. Mani tikai pārsteidz ar ūdeni pilnais grāvis – šajā vietā peld vismaz 15 stipro dzērienu pudeles un alus skārdenes.

Dzīve ir raiba, cilvēki dzīvo un mirst, policija par mieru mazpilsētā gādā, bet iedzīvotāji pavasarī atkal ies gar ceļmalām, talkā savācot izmestos atkritumus.