Pils ielas 7.mājā, kur savulaik atradās Valsts drošības komitejas Cēsu nodaļa, notika pasākums “Čekas maisi nu ir vaļā”.

Tam bija izvēlēta ne tikai zīmīgā vieta, bet arī laiks, jo pirms 78 gadiem naktī no 13. uz 14. jūniju notika pirmās masveida deportācijas, ko īstenoja Iekšlietu Tautas komisariāts jeb NKVD, kas vēlāk pārtapa par Valsts drošības ministriju, bet pēc tam par Valsts drošības komiteju (VDK), tautā sauktu – čeka.

Iesākumā Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturniece Dace Cepurīte iepazīstināja ar šī nama vēsturi, pastāstot, ka pirmās ziņas par šo gruntsgabalu rodamas 1693.gadā. Ēkas īpašnieku sarakstā bijuši arī Zīversu dzimtas pārstāvji. Vecākās un vidējās paaudzes cēsnieki to pazīst kā čekas māju. Lai arī VDK tur aizņēma tikai dažus kabinetus otrajā stāvā, tās atstātais zīmogs ir spēcīgs.

Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) projekta “Kgb.arhivi.lv” darba grupas loceklis, vēstures doktors Ainārs Bambals stāstīja par 1941.gada 14.jūnijā izsūtītajiem un viņu izsūtītājiem čekistiem, akcentu liekot tieši uz notikumiem Cēsu apriņķī.

“Diemžēl par izsūtītājiem zināms gaužām maz, jo 1991.gadā pēc VDK likvidēšanas Latvijā čekistu personu lietas tika aizvestas uz Krieviju. Izmantojam Komunistiskās partijas nomenklatūras lietas, tur meklējot čekistu biogrāfijas, citu informāciju, lai restaurētu kopainu,” norādīja A. Bambals.

Viņš pastāstīja, ka turpina apkopot to čekistu uzvārdus, kuri parakstīja rīkojumus par izsūtīšanu, arestiem tieši Cēsu apriņķa teritorijā. Šobrīd sarakstā 53 uzvārdi, dažam zināms vārds, citiem tikai vārda iniciālis, daļai – tikai uzvārds.

Otrs lektors, Latvijas Nacionālā arhīva projekta “Kgb.arhivi.lv” darba grupas vadītājs Gints Zelmenis savā lekcijā “VDK dokumentu publicēšana un izpēte” pastāstīja par pieejamajiem dokumentiem, kas vēsta par čekas darbu, par aģentu uzskaiti, kā tos analizēt, salīdzināt. Viņš arī atzina, ka Latvijā palikusi vien neliela daļa dokumentu par čekas darbību Latvijā, jo daļa izvesta uz Krieviju, daļa – iznīcināta.

“Kad aģentu savervēja, par viņu sastādīja kartīti, uz kuras bija īstais vārds, uzvārds, daži personas dati, izvēlētais segvārds, citas ziņas. Šis cilvēks tika ierakstīts arī reģistrācijas žurnālā, kur parādās tikai segvārds, un te veidojas paradoksāla situācija. Pēc aģentūras kartītēm iespējams identificēt apmēram 4,5 tūkstošus cilvēku, bet reģistrācijas žurnālos, kas Latvijā saglabājušies no 1953.gada marta līdz 1987.gada janvārim, minēti gandrīz 23 tūkstoši cilvēku. Tātad par ļoti lielu daļu zinām tikai segvārdu, kas zem tā slēpjas, varam tikai zīlēt,” teica G. Zelmenis.

Viņš daudz pastāstīja par tiem, kuri ieņēmuši čekas Cēsu nodaļas vadītāja amatu, sākot ar Kārli Rozentālu, Krievijā dzimušo latvieti, līdz pēdējam, kurš ieņēma šo amatu, Aldim Robežniekam. Kopumā čekas vadītāja amatā pabijuši astoņi, sākuma periodā tie bija Krievijā dzimušie krievu tautības čekisti, šo astoņu vidū tikai vienam – Voldemāram Spilneram – kā dzimšanas vieta norādīta mūsu puse – Priekuļi. Viņš šo amatu ieņēma no 1960.līdz 1965.gadam. Visilgāk amatā nostrādāja Eduards Pētersons, no 1965.gada līdz aiziešanai pensijā 1987.gadā. Viņu vecākās paaudzes cēsnieki vēl atceras, par viņu izraisījās arī lielākās diskusijas. Kāds zināja stāstīt, ka arī E. Pētersons nākot no Cēsu puses, lai gan kā dzimšanas vieta norādīta Ventspils.

G. Zelmenis norādīja uz kādu interesantu faktu, ka arhīvā nav atrasta E. Pētersona nomenklatūras lieta, tāpēc arī prezentācijā nebija viņa fotogrāfijas atšķirībā no pārējiem septiņiem: “Taču viņš nav izņēmums, patiesībā par ļoti daudziem 70.-80 gadu LKP augsta ranga nomenklatūras darbiniekiem – partijniekiem un čekistiem – nav šo lietu. Tāpēc cenšamies meklēt informāciju no dažādiem sekundāriem avotiem, bet tas aizņem ļoti daudz laika.”