Ziņas

Sabiedrība

Tiek turēts amatnieka gods

No muižas laikiem. Jauns, bet jau pieredzējis amatnieks Auseklis Tūters atjauno 19.gadsimta rakstāmgaldu.

Raunēnietis Auseklis Tūters vecāku mājas bijušajā šķūnī un kūtiņā iekārtojis darbnīcu. Gadu gaitā tajā sagādāts nepieciešamais, lai gatavotu koka mēbeles un citas lietas, kā arī atjaunotu, restaurētu, tā vecajam iedodot jaunu mūžu.

“Esmu izgājis cauri biznesam, darbaspēka vadīšanai, birokrātijai, zinu, ka būšu amatnieks, ne uzņēmējs, ražotājs,” saka Au­seklis. SIA “Proligno” ir viņa trešais uzņēmums, iepriekšējos bija līdzīpašnieks. “Ir iegūta pieredze,” bilst amatnieks. Savulaik kopā ar draugiem izdomāts, ka varētu ražot skeitborda dēļus, ar investīcijām nepaveicās. Tagad Auseklis vien nosmej – labi, ka visi palikuši draugi.

“Tagad strādāju viens. Esmu pārliecinājies, ka tas ir vislabākais,” saka amatnieks. Patlaban darbnīcā top masīvas ārdurvis, pamazām uz priekšu virzās vismaz simts gadu veca rakstāmgalda restaurācija, top skices un rasējumi jauniem darbiem.

“Varu izgatavot to, ko cilvēks vēlas,” atzīst raunēnietis. Viņš prot rīkoties gan ar veciem amatnieku rīkiem un pārzina senākas metodes, gan pārvalda amatniecības, kokapstrādes mūsdienu tehnoloģijas. Albumos krājas gatavo darbu attēli, kas apliecina amatnieka prasmes.

Auseklis atzīst, ka apkārtnē arī daudzi viņam pazīstami dara interesantas un citiem vajadzīgas lietas, bet nereklamējas. “Tas nav ne pareizi, ne nepareizi, vienkārši negrib citiem stāstīt. Kad dari, cik labi spēj, klienti nav jāmeklē. Pats nekad neesmu reklamējies,” bilst Auseklis un uzsver: “Ja kaut kas jākārto valsts institūcijās, tas izsmeļ spēkus. Esmu amatnieks, un tā ir cita domāšana. Kaudzē ar sarakstītiem papīriem neredzu vērtību.”

“Priecātos, ja tiem, kuri vēlas darīt, tādiem maziem amatniekiem kā man būtu kāds atbalsts. Kaut bezprocentu kredīts atspērienam, jo attīstība ir lēna. Tie, kuri nestrādā, domā, ja kāds dara, tad daudz pelna, bet nopelnītais ir jāiegulda, citādi nekā nebūs,” pārdomās dalās amatnieks un pastāsta, ka frēzei iegādājies piedziņas mehānismu, kas velk dēļus. “To var darīt arī ar rokām. Tas grūti, bet ne neizdarāmi. Tā ilgus gadus darīju, bet tagad būs vieglāk. Ar draugiem kopā izgatavojām kopējamo virpu, lai var virpot detaļas. Esmu sagādājis nepieciešamo, bet vēl ir daudz kas, kas noteikti noderētu. Kaut vai jaunas datorprogrammas, iztieku ar bezmaksas, kas pieejamas internetā. Internetā var atrast atbildes uz teju visiem jautājumiem,” pastāsta Auseklis.

Par restaurāciju Auseklis var runāt nenoguris. Tā viņu interesē, gribas izmēģināt aizvien ko jaunu. “Vecās mēbeles pie manis nonāk nejauši,” saka Auseklis. Tā kāds dānis, kurš dzīvo Latvijā, pilsētā uz ielas pie atkritumiem atradis vecu skapi. “Atradām datējumu – 1850.gads – un meistara vārdu. Kaut kas skapim bija nolūzis, bet skaists, pamatīgs. Saimnieks vēlējās saglabāt iespējami daudz vecā, un tas taču ir restauratora pirmais bauslis – dari iespējami maz, lai būtu labi. Salaboju un iekonservēju,” pastāsta amatnieks. Kāds vīrs, kuram, kā Auseklis uzsver, ir cieņa pret vēsturi, bija savācis kādas muižas kunga rakstāmgaldu, kas bija izmests pa trešā stāva logu. Auseklis rāda, kā atjaunojis trūkstošos elementus, protezējis kājas, izgatavojis jaunu atvilktni. Nācies informāciju meklēt arī literatūrā.

“Restaurācija prasa daudz laika, un tā ir dārga. Starp klientiem bijis tikai pāris vietējo, lielākoties ārzemnieki. Pa gadu pāris mēbeļu atjaunoju, vairāk ne. Vienu skapi aizveda uz Stokholmu, galdu uz Kanādu,” saka amatnieks. Savu­laik Auseklis Rīgā atjaunojis kāda četrstāvu nama koka kāpnes un vēl vienā stāvā uzbūvējis no jauna. Tas bijis divu gadu darbs. “Kādi tur bija virpojumi, āderējumi,” bilst amatnieks. Viņš strādājis arī Rīgas pils atjaunošanā. “Logus ar tādiem profiliem laikam gan vairāk nekur neredzēšu,” bilst raunēnietis. Auseklim patīk pēc veciem, autentiskiem paraugiem izgatavot jaunas lietas. Viņš rāda Rāmavas muižas ārējo logu apmales, ēkas Jelgavā karnīzes interesanto profilu. Tādu paraugu ir daudz, un katru var izgatavot no jauna.

“Izvērtējot pieņemt pareizo lēmumu, lai iegūtu labāko rezultātu – tā ir restauratora ikdiena. Agrāk amatnieki ļoti rūpīgi pārdomāja katru darbību, lai tā nesabojātu to, kas paveikts un vēl jādara,” pieredzē dalās Auseklis. Viņš klientiem piedāvā arī restaurācijas pases – grāmatu, kurā viss aprakstīts par restaurēto priekšmetu, kas ar to darīts, fotogrāfijas.

Par konkurenci Auseklis nesūdzas. Viņš atzīst, ka arī tie, kurus pazīst, par to nežēlojas. “Mums nav jādala teritorija, jāsamazina cenas, lai kāds nopērk. Mans darbs maksā tik, cik maksā. Esmu daudz ieguldījis, lai darītu to, ko daru,” stāsta raunēnietis un piebilst, ka strādā visās profesijās, kuras apguvis, un valsts skološanai nav velti tērējusi naudu. Au­seklis Cēsu Profesionālajā vidusskolā pabeidzis galdnieku kursu, Rīgas Celtniecības koledžā apguvis mēbeļu, koka konstrukciju restaurāciju un Lauksaimniecības Universitātē ieguvis mājturības, tehnoloģiju un vizuālās mākslas skolotāja diplomu.

Auseklis atklāj, ka, jau mācoties 4.klasē, domājis -būs galdnieks, bet skolā darbmācības kabinetā sapņojis, ka varētu kļūt par skolotāju. Viņš ir amatnieks un arī skolotājs.
Amatnieks ir pārliecināts, ka viņam dzīvē paveicies ar labiem skolotājiem, un ar skumjām atgādina, ka tā arī nesaprot, kāpēc tikai dokumenta trūkuma dēļ no arodskolas bija jāaiziet brīnišķīgam meistaram. “Vai zaudējums nebija lielāks par likuma formālo izpildi? Es arī varētu ņemt mācekli, bet grūti atrast kādu, kurš būtu ar mieru nopietni mācīties. Zinu, ka esmu ļoti prasīgs, piekasīgs. Nesaprotu, kā var prasīt – kāpēc skapim krāsot apakšu, to taču neredz. Bet, ja krāso visu, tad visu. Ja paredzēts – tam jābūt. Darbnīcā visiem instrumentiem jābūt savā vietā. Kārtībai ir liela nozīme. Ar darba kultūru jau sākas darbs,” uzsver Auseklis Tūters.

Kad Auseklim jautā, ko viņš māca skolēniem, viņš nesāk stāstīt par darbiem un praktiskām prasmēm, kas paredzēti mācību programmā, bet uzreiz saka: “Cieņu, pozitīvu attieksmei pret dzīvi, nebaidīties kļūdīties, apieties ar mēr­instrumentiem, izmantot tehnoloģijas, kaut ko arī par restaurāciju. Ko katrs ņem pretī, to arī dabū.” Var vien piebilst, ka pēc skolas beigšanas arī puikas labprāt apciemo bijušo skolotāju, lai parunātos, mazliet paķimerētos viņa darbnīcā.

Kokamatniecības pamati tapuši gadsimtos. Tas, ko prata un zināja kādreiz, arī tagad nav mazāk būtiski. Auseklis Tūters atgādina veco patiesību, ka koki jācērt pareizā mēnesī. “Bet kurš ražotājs to var atļauties? Materiālu vajag šodien, un, cik ilgi saražotais kalpos, nav svarīgi. Taču koks ir dzīvs, to ietekmē vide, īpaši Mē­ness fāzes. Materiāliem kokus zāģē aukstā ziemā, lapu kokus – Jaunā, skuju kokus – Vecā Mēnesī. Sazāģē, noliek kaudzē, lai žūst, tad pēc trim gadiem var likt kaltē. Tad būs labs materiāls, lai gatavotu mēbeles. Kādreiz par to domāja, tāpēc arī durvis kalpo simts gadu. Kādas mūsdienu durvis izskatās pēc desmit gadiem? Gribu, lai tas, ko esmu izgatavojis, cilvēkiem kalpo ilgi,” saka Auseklis un ar lepnumu rāda dzimtas īpašumā zāģētus un nelielajā darbnīcā sagatavotus kokmateriālus, no kuriem taps mēbeles, kas kalpos il­gi.