Ziņas

Sports

Ticu rezultātam, ko iegūst ar darbu

Čempions. Cēsnieks Māris Millers ar 2017.gadā izcīnīto Igaunijas čempiona kausu auto sprintā J16 klasē.Foto: no albuma

Cēsnieks Māris Millers aizvadītajā gadā kļuva par Igaunijas čempionu auto sprintā J16 klasē. Viņam ir 17 gadi, bet pirmās sacensības braucēja statusā bijušas pirms pieciem gadiem, kad Smiltenes kausā braucis ar mammas mašīnu.

“Bija mammai zaļa “Maz­da”, ko pēc sacensībām pārdevām, nopirkām otro “Golfu”, ar ko turpināju braukt. Pāris gadu pabraucu Smiltenes sacensībās, tad, pateicoties kādam atbalstītājam no Valmieras, ieguvu konkurētspējīgu automašīnu,” stāsta Māris.

Ar šo mašīnu vienu sezonu startējis Latvijas čempionātā auto sprintā, junioru klasē izcīnot uzvaru kopvērtējumā. Tad Latvijas čempionāts sāka grimt, līdz beidzās pavisam, bet Mārim vēlme braukt tikai auga augumā, tāpēc nācās meklēt citas sacensības. No iespējamajiem variantiem kā piemērotākais tika izvēlēta Igaunija, jo, pirmkārt, nav tālu, tādējādi nesadārdzinās izmaksas, otrkārt, līmenis un konkurence liela, jo autosports Igaunijā ir lielā cieņā.

Sacensības auto sprintā notiek ar ielas automašīnām, kurām ļauts veikt noteikumos atļautās pār­būves, lai braucamo vairāk pie­mērotu sacensībām. M. Mil­lers stāsta, ka Igaunijā noteikumi ļoti strikti un mašīnas tiešām vairāk atbilst ielas mašīnām, tādējādi visiem tās apmēram līdzvērtīgas. Šajā klasē atļauts startēt ar mašīnām, kurām dzinēja tilpums līdz 1,6 litriem.

“Igaunijas piedāvājums patika arī tāpēc, ka tur katrs no astoņiem posmiem notiek savā trasē, tas dod nenovērtējumu pieredzi. Tur­klāt daži trases posmi ved pa kop­lietošanas ceļiem. Pārsvarā tie ir līkumaini zemes ceļi, bet divi posmi notika arī pilsētās. Man labāk patīk braukt pa koplietošanas ceļiem, jo sirdij tuvāks ir rallijs. Auto sprintā mašīnā esmu viens, viss jāsaprot pašam. Pirms sacensībām kājām izstaigāju distanci, cenšos atcerēties līkumus, nianses, un trīs kilometrus var atcerēties,” stāsta braucējs.

2016.gadā startējis vien pāris posmos, lai sajustu sacensību atmosfēru, bet 2017.gadā nobraucis visu sezonu, kļūstot par Igaunijas čempionu junioru grupā. Par uzvaru nācies pacīnīties, bet pats braucējs norāda, ka tā nākusi pelnīti, jo šogad vairāk domāts tieši par precīzu braukšanu.

Katrā posmā trases garums līdz trim kilometriem, katrā posmā distance jāveic trīs reizes, vērtē divus labākos rezultātus. Varētu domāt, ka trešajā braucienā vajadzētu būt vislabākajam laikam, jo trase iepazīta, bet Māris stāsta, ka viņam esot gluži pretēji: “Analizējot savus rezultātus, redzu, ka nekādi uzlabojumi, salīdzinot braucienus, nenotiek. Jau pirmajā cenšos nobraukt, cik labi vien iespējams. Kopumā par sezonu varu teikt, ka ar saviem rezultātiem esmu ļoti apmierināts.”

Runājot ar autosportistiem, vienmēr ir jautājums, kur notiek treniņi, jo pa koplietošanas ceļiem nedrīkst “raļļot”. Māris stāsta, ka viņam treniņi ir sacensībās. Trīs braucieni katrā posmā ir pietiekami, lai saprastu ko jaunu, gūtu atziņas, pieredzi. Braucējs saka, ka jāmāk sevi arī nedaudz piebremzēt, neskriet pārgalvīgi, un šajā sezonā izdevies izvairīties no kādām lielākām avārijām. Protams, nācies “nodot pa krūmiem”, bet tas pieder pie sacensībām.

Uz jautājumu, vai rezultāta sasniegšanai vajadzīgs talants, M.Millers saka: “Nē, es ticu rezultātam, ko iegūst ar darbu un tikai ar darbu. Jebkurš nobrauktais kilometrs ne tikai sacensību režīmā, bet arī ikdienā ir ļoti noderīgs un vērtīgs. Tagad, kopš man ir baltās tiesības, cenšos izmantot katru iespēju būt pie stūres, ja vien blakus ir autovadītājs ar stāžu.”

Sacensībās Igaunijā braucis ar “Mitsubishi Colt”, kas konkrētajai sezonai iegādāta Igaunijā. Pēc sezonas mašīna, nu jau ar zināmu pievienoto vērtību, jo ar to izcīnīts čempiona tituls, turpat Igaunijā atradusi jaunu saimnieku. Vai tas nozīmē, ka nākamajai sezonai iecerēta jauna automašīna? M. Millers skaidro, ka pagaidām par to plāni ļoti neskaidri: “Ziemā vairāk vēlos pievērsties mūsu biedrības “Millers Mo­torsport” attīstībai, sacensību rīkošanai. Te noder Igaunijā redzētais. Tur sacensības notiek īstenā igauņu mierā, viss perfekti saplānots, nav nekāda haosa. Viņi ļoti punktuāli ievēro noteikto sacensību grafiku, mēs šo to no kaimiņiem cenšamies pārņemt savās sacensībās. Jau aizvadīts pirmais no četriem Vidzemes ziemas auto sprinta kausiem, rīt nākamais Zilākalna trasē. Kad ziema beigsies, skatīšos, vai būs kāds interesants piedāvājums vasarai.”

Stāstot par to, kas vilina autosportā, Māris akcentē adrenalīna devu, ko dod katrs brauciens un kas rada pozitīvu atkarību: “Ja divas nedēļas nav braukts, jau sāk rasties vēlme sajust šo sacensību režīmu. Dalība sacensībās dod arī lielu pieredzi ikdienas braukšanai, drošības sajūtu uz ceļa. Zinu, ka būšu gatavāks kādam negaidītam pavērsienam uz ceļa. Man kādreiz jautā, vai ikdienas braucienā negribas iemīt pedāli grīdā? Nē, jo sacensību režīmā to izbaudu, un pēc tam var braukt mierīgi, ievērojot visus noteikumus.”

Sarunā viņš izteicās, ka sirdij tuvāks ir rallijs, vai tas nozīmē, ka dalība tajā ir tas lielais mērķis, uz kuru tiekties? “Par to vēl pāragri domāt,” saka Māris. “Šobrīd mazais mērķis ir šajā sezonā nobraukt vismaz vienu miniralliju, lai iemācītos strādāt ar stenogrammu, lai sapratu, kā ir sadarboties ar stūrmani. Pēc tam varētu nobraukt rallijsprintu, varbūt kādu dienu arī lielo ralliju, bet tam vēl jāsagatavojas.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *