Ziņas

Sabiedrība

Tēlnieka lielā atgriešanās

Cēsīs. Pasaules latviešu mākslas centra jaunajā zālē pie Zigfrīda Sapieša tēlniecības darba kultūras ministre Dace Melbārde, stāstot par valsts ieinteresētību pasaulē radītus latviešu mākslas darbus atvest uz dzimteni.Foto: Māris Buholcs

Daudzi cēsnieki pat vēl nav pamanījuši, ka vecpilsētā darbojas īpaši skaista izstāžu zāle, bet Kultūras ministrijā un arī Latvijas Ārlietu ministrijā par to zina! Katra no ministrijām šovasar vēstīja, ka Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs jūlijā gaidāms īpašs notikums. Pēc divu gadu ilguša projekta sekmīgi pabeigta latviešu tēlnieka Zigfrīda Sapieša mākslas darbu transportēšana no Skotijas uz Latviju.

Tāda bija tēlnieka vēlēšanās pirms aiziešanas mūžībā 90 gadu vecumā Skotijā. Z. Sapieša atraitne daļu no keramikas darbiem uzdāvinājusi “Pasaules latviešu mākslas centram”, kas pirms diviem gadiem sāka darbu Cēsīs. Kultūras ministrija, Latvijas vēstniecība Apvienotajā Karalistē un Latvijas goda konsuls Skotijā Džons Makgregors bija aktīvākie palīgi, lai sabiedriskais centrs Cēsīs saņemtu sūtītos mākslas darbus, it sevišķi smagos, lielformāta.

Uz dāvinājuma pasniegšanas ceremoniju, atzīstot to par latviešu mākslas dzīvē nozīmīgu notikumu, ieradās kultūras ministre Dace Melbārde, Latvijas goda konsuls Skotijā Džons Makgregors un Latvijas vēstniecības Apvienotajā Karalistē vēstnieka vietniece Solveiga Silkalna.

“Pasaulē dzīvojošie latvieši mākslā atspoguļo Latvijas cilvēku radošo daudzveidību, mūsu tautas likteni un patiesi unikālos dzīvesstāstus. Tieši ar dzīves stāstiem mēs vairāk saprotam katra mākslas darba daudznozīmīgo izpausmi,” svētkos par godu Zigfrīda Sapieša mākslas darbu nonākšanai dzimtenē sacīja ministre Dace Melbārde. “Tēlniecības darbi būs apskatāmi Cēsīs, Pasaules latviešu mākslas darbu centrā, kas kļuvis par latviešu mākslas epicentru, veidojot kolekciju un darot to pieejamu skatītājiem. Te redzams, kādas pēdas pasaules kultūras ainā ir atstājuši mūsu tautieši. Tēlnieka darbs nav ne viegls, ne arī ātri darāms. Tas top lēni. Tēlniecībā gandrīz vienmēr saturam ir lieluma mērs – ikkatrā darbā dziļi klusē lieli ideāli, lielas sāpes un cilvēciskas vērtības. Sapieša darbi ir tēlniecības diženuma paraugs.”

To ministre nesacīja kā amatpersona vien, arī kā Latvijas kultūras dzīves pārstāve, kurai bijusi iespēja viesoties mākslinieka mājās Skotijā, viņa mākslu un ideālus apjaust vidē, kāda bijusi latviešu tēlniekam, kurš mūžu aizvadījis ārpus dzimtenes.
“Sapieša darbi nes arī sava laikmeta atspulgu un pārlaicīgus ideālus, tajos ieliktas dzīves vērtības izjūtas. Tās skatītājus aicina tiekties uz augšu un patiesi bagātina. Kad pirms diviem gadiem šos pašus darbus redzēju mākslinieka pagalmā un darbnīcā, man lielu cieņu izraisīja viņa apbrīnojamā vitalitāte. Arī nesalaužamais spēks, mīlestība pret dzimteni, godīgums un atklātums. To visu var lasīt viņa darbos, intervijās. Sapieša darbi nes cilvēcisku un gaišu dzīves uztveri.”

Ministre pateicās mūžībā aizgājušā tēlnieka ģimenei, kura līdzdarbojusies, lai izpildītu mākslinieka vēlēšanos. Tēlnieka Zigfrīda Sapieša atraitne Paula Sapietis un viņas meita ar lielu aizkustinājumu vēroja, ar kādu cieņu un uzmanību Latvijā pieņem ārzemēs tapušus latviešu mākslas darbus. Sarkanu rožu klēpi atraitne nolika pie viena no trim vīra darbiem – pirmajiem, kas jau redzami Cēsīs.

Mākslinieks dzimis 1924. gadā. Kā jaunu un dedzīgu puisi Zigfrīdu no gada laikā divreiz okupētas dzimtenes izgrūda liktenis, tajā pašā laikā arī pažēlojot. Liktenis nožēlojamā stāvoklī ļāva izdzīvot kuģa tilpnē, līdz okupētajā dzimtenē vajātais bēglis nokļuva pāri jūrai, atrada sapratni cilvēkos, kas viņu, tādu bez nekā, pieņēma. Zigfrīds Sapietis mākslu studēja Dānijā, no 1952. gada dzīvoja Skotijas pilsētā Edinburgā. Viņš ir uzņemts Karaliskajā britu tēlniecības biedrībā un bijis tās pasniedzējs. Viņa tēlniecības darbi tagad rotā daudzas ēkas Skotijā, Anglijā un arī Vācijā.

Pirms trijiem gadiem, tiekoties ar Andri Teikmani, Latvijas vēstnieku Apvienotajā Karalistē, mākslinieks izteicis vēlmi, lai viņa radītie mākslas darbi nonāktu Latvijā. Pēc neilga laika tēlnieks aizgājis mūžībā.

Vija Graudone no tēlnieka dzimtas Latvijā, Cēsīs atbraukusi, “Druvai” pastāstīja, ka ir izpildīta arī mākslinieka vēlēšanās par to, kuros ūdeņos jāizkaisa viņa pelni – Rīgā un Kopenhāgenā. “Viņš vēlējās, lai viņu atceramies, skatoties uz Daugavas ūdeņiem. Mēs ar pelnu urnu aizgājām pie Daugavas, kur uzcelta Nacionālā bibliotēka, un, nostājušies ar skatu uz Vecrīgu, tos izkaisījām,” pastāstīja Vija Graudone – aktīvākā no mākslinieka dzimtas, savulaik meklējot kara laikā bezvēsts pazudušo radinieku un pēc tam slepus no padomju varas uzturot saikni ar radinieku Skotijā. Viņa par to informējusi mākslinieka ģimeni Latvijā.

“Zigis bija kaismīgs savas tēvzemes mīlētājs. Esmu priecīga, ka tagad viņš var būt mājās, savā Latvijā,” angliski sacīja latviešu tēlnieka atraitne. “Lai gan latviski nerunāju, Zigis mani, nelatvieti, spējis padarīt par latvieti. Viņš visu mūžu ticēja Latvijas neatkarībai un nākotnei. Kopenhāgena viņu pieņēma un izaudzināja par mākslinieku, Skotijā viņš strādāja kā mākslinieks”.

Sapiešu ģimenes dāvinātie darbi izstādīti Cēsīs, Pasaules latviešu mākslas centra jaunajā zālē, vietā, kura ilgi kalpoja kā sarīkojumu zāle arodskolai. Izstāžu telpai, kas centrā tika atvērta pirms diviem gadiem, iekārtota jauna izstāde – trimdas latviešu tēva un meitas Kalmīšu mākslas darbi.