Ziņas

Sabiedrība

Te cīnījās par Latviju

Pie “Daiņkalnu” mājas. Raimonda Innusa (no kreisās), Turalds Dziļums, Einārs Zariņš un Regīna Tiliba bija saistīti ar nacionālajiem partizāniem, kuri dzīvoja šīs mājas bunkurā. Svētbrīdi vadīja mācītājs Edijs Kalniņš.Foto: Sarmīte Feldmane

Raunas pagasta “Daiņkalnos”, kur 1952. gada 16. aprīlī čekisti iznīcināja Dailoņa Breikša vadīto nacionālo partizānu grupu, ik gadu satiekas dažādas paaudzes. Šī vieta atgādina par notikumiem Latvijas vēsturē, kas padomju gados bija noklusēti. Te desmit stundas nacionālie partizāni cīnījās pret okupantu armiju.

Pirms 15 gadiem bijušais gatartietis Jānis Lācis, kuram “Daiņ­­kalnu” bunkurā cīņā ar čekistiem gāja bojā divas māsīcas un brālēns, iekārtojis piemiņas vietu. Līdz šim bija apskatāmi tikai mājas pamati, zeme slēpa bunkuru. Jāņa uzaicināti, raunēnieši Jānis Raiskums, Jānis Sīka, Artis Riemeris un Aleksandrs Voicišs attīrīja kādreizējo bunkuru. “Jānis izteica ideju, mēs to pilnveidojām un īstenojām. Zintis Butāns bija uzzīmējis skici, vajadzēja finansējumu, bija jāņem palīgā izdoma. Ar uzņēmēju atbalstu tas izdevās, Jānis atveda vecus elektrības stabus, tos lietderīgi izmantojām,” pastāstīja Jānis Raiskums un uzsvēra, ka pētītas arī čekas lietas, kurās aprakstīts bunkurs. Kāpnēm, kas uz to veda, vēl koki bija veseli. “Izcēlām trīs lielus akmeņus, tad radās doma, ka tie var būt kā simboli tiem trim cilvēkiem, kuri šajā bunkurā izdzīvoja,” bilda Jānis Sīka un atzina, ka visi iedegušies darbā, ļoti gribējies, lai viss izdodas, darījuši no sirds. “Vēsture ātri aizmirstas, tā jāatgādina. Vajadzīgs kāds, kurš dara, par to runā, atgādina. Te var iepazīt tautas vēsturi,” pārdomās dalījās Jānis Raiskums.

Regīnai Tilibai liktenis ļāva izdzīvot, jo viņu, mazu meiteni, ar baltu palagu rokās mežabrāļi kaujas laikā izgrūda no bunkura. Re­gīna, pienākot pie “Daiņkalnu” mājas, apsēžas uz soliņa. “Tuvāk pieiet nevaru. Nespēju skatīties bunkurā,” viņa sacīja. Līdzās Einārs Zariņš, kurš bunkurā nodzīvoja pirmo dzīves gadu, Tu­ralds Dziļums, kurš bija mazs bērns, Raimonda Innusa, kuras māte dzīvoja bunkurā, bet dzemdēja jau Centrālcietumā. Viņiem tās ir skaudras atmiņas. Un tā ir tautas vēsture.

Par to runāja ikviens atceres sarīkojuma dalībnieks. Ģenerālleit­nants Raimonds Graube, viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots, ģenerālis Juris Vectirāns, kuru stādītie ozoli zaļo un pieņemas spēkā “Daiņkalnu” pagalmā, atgādināja, ka pārliecību sevī par savu valsti varam veidot, atceroties pagātni, varam smelties stiprumu un gudrību stāstos par tiem, kuri mīlēja savu zemi un par to atdeva dzīvības. Aleksandrs Kiršteins un Edvīns Kide bija starp tiem Saeimas deputātiem, kuri balsoja par Latvijas neatkarību. “Nebūtu balsojuma par neatkarību, ja visus padomju gadus ģimenēs nebūtu runāts par neatkarīgo Latviju, par vīriem, kuri cīnījās pret pārspēku. Zinām, ka četri tūkstoši leģionāru aizgāja komandēt nacionālo partizānu vienības. 120 tūkstoši nacionālo partizānu 12 gadus karoja Lat­vijā, Lietuvā un Igaunijā. Na­cionālā ideja par brīvu Latviju tika uzturēta. Tā izdzīvoja, un mēs atguvām neatkarīgu valsti,” sacīja Aleksandrs Kiršteins, bet Ed­vīns Kide atgādināja, ka šādas piemiņas vietas, stāsti par to, kas te noticis, ir vispatiesākās patriotisma stundas jaunajai paaudzei.

Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Ringolds Arnītis atminējās, ka viņam, mazam puika, vecāmamma iedevusi grāmatu par Smiltenes mežabrāļiem. “Tajā rakstītais stiprināja pārliecību, ka tā vēsture, ko māca skolā, nav īsta. Tā bija daudzās ģimenēs, kaut bija aizliegts, par to runāja. Tas stiprināja pārliecību, ka varam pastāvēt par savu Latviju gan vārdos, gan darbos,” sacīja Ringolds Arnītis un ikvienu aicināja runāt un darīt labu, lai mūsu senči ar mums varētu lepoties, mācīt jauniešiem to, kas vēsturē noticis, un arī neaizmirst mežabrāļu atbalstītājus.

Ik gadu dzimtas vēsture kādu uz “Daiņkalniem” atved pirmoreiz. Cēsnieka Guntara Britāla tēva brālis Pēteris Britāls arī bijis bunkurā. “Kad man prasīja, vai to zinu, varēju vien atbildēt, ka tikai nedaudz. Viņš pats bunkurā nošāvies,” pastāstīja Guntars. Fakts, ka rados bijis mežabrālis, līdz pat Atmodai ietekmēja dzīvi. Daila Britāla piebilda , ka mājieni par vīra radiem izskanējuši bieži.

Uz “Daiņkalniem” Regīna Tiliba, kuru arī sveica ar Viestura ordeņa saņemšanu, bija atbraukusi kopā ar mazmeitām Līvu, Evelīnu, Reičelu un Katrīnu. Te kā allaž bija Drustu jaunsargi Valda Korigas vadībā. “Daiņ­kalnos” jaunā paaudze iepazīst vēsturi, klausoties tās liecinieku piedzīvoto.