Taksometru vadītāji Cēsīs vērtē, ka pēdējos gados viņu darba apjoms strauji sarucis. Situācija, salīdzinot ar laiku pirms 20 gadiem, esot kā diena pret nakti. Vasaras noslēgums taksometru vadītājiem bija domas rosinošs, augusta nogalē Saeimā iesniedza likuma grozījumus kopbraukšanas pakalpojumu ieviešanai Latvijā. Tas tiešā ziņā skar arī taksometru transporta nozari, kurā jau tāpat netrūkst problēmu. Tāpat tiek runāts par iespēju nākotnē no taksometra vadītājiem prasīt patenta maksu, kas būtu pat vairāki simti eiro mēnesī. Cēsīs taksometru vadītāji ir nobažījušies un bilst, ka jau tagad darba ir maz, bet kas notiks, ja patiesi šādas vai līdzīgas normas tiks pieņemtas.

Taksometra vadītājs Valdis Pats “Druvai” atzīst, ka viņš un amata brāļi seko savas nozares aktualitātēm un ar bažām klausās, ka, iespējams, taksometru vadītājiem būs jāmaksā patenta maksa.

“To varbūt var atļauties rīdzinieki, bet ne taksisti mazpilsētā. Mēs lielākoties stāvam, nevis braucam. Ja dienā katrs dabūjam divus trīs klientus, tas jau ir labi. Mēs nespējam konkurēt ar taksometru noslogojumu galvaspilsētā,” saka pieredzējušais taksometra vadītājs. Viņš stāsta, ka savulaik Cēsīs bijuši ap 60 taksometri, tagad esot ap 20.
“Cilvēki jau arī pazuduši, retais vairs izmanto taksometra pakalpojumus. Daudziem ir privātie auto, redzam, ka radi vai paziņas brauc pretim uz autoostu un staciju,” vērtē taksometra vadītājs. Viņš norāda, ka pats ir tādā vecumā, ka citur darbu atrast būs grūti, tādēļ turpina strādāt par taksometra vadītāju, bet bilst, ka viegli gan nav.

Arī taksometra vadītājs Arnis Janelsiņš, kurš šo darbu dara 26 gadus, bilst, ka darba apjoms Cēsīs un apkaimē ir ļoti sarucis. Piepilsētā arī darba vietu skaits samazinājies. “Uz Cīrulīšiem, Jāņmuižu vairs neviens nebrauc. Reti kādam vajag uz Priekuļiem. Lielākoties braukšana ir pa pilsētu,” bilst A. Janelsiņš.

Tāpat taksometru vadītāji ir nemierā ar viņiem ierādīto stāvēšanas vietu pilsētā uz Raiņa ielas. Taksometru vadītāji bilst, ka cilvēki, kas atbrauc ar vilcienu, taksometrus nemaz neredzot. Iepriekšējā vieta, kur takši stāvēja pirms Smilšu laukuma rekonstrukcijas, esot bijusi labāka.

Tāpat liela sāpe taksometru vadītājiem ir privāto auto īpašnieki, kuri jau šobrīd Latvijā popularizē līdzbraukšanas sistēmu. Taksometru vadītāji saka, ka tā ir negodīga konkurence, jo automašīnai, ko izmanto kā taksometru, divas reizes gadā jāveic tehniskā apskate, jāpērk licences, arī auto apdrošināšana ir dārgāka, bet viņu klientus paņem cilvēki, kuriem valsts neuzliek nekādas papildu prasības.

“Domāju, tas ir negodīgi. Mums ir ļoti grūti konkurēt ar šādām lietām. Jāatzīst, lai cik tas būtu dīvaini, mūsu nozarē viss krasi mainījās arī ar eiro ieviešanu. Latam bija kaut kāda vērtība. Bet tagad tiešām neviens nevēlas nekur daudz braukt. Tie, kas brauc, ir dažāda vecuma ļaudis. Gadās, ka jaunieši vēlas kaut kur nokļūt un vēl cilvēki gados. Braucam, vedam, bet ļoti maz. Biežāk braucu uz Bērzaini, Priekuļiem, Saulrītiem vai tepat uz Meža kapiem, bet kas tie par attālumiem,” nosaka Arnis Janelsiņš.

Vaicājot Stacijas laukumā sastaptajiem cilvēkiem, kad viņi pēdējo reizi izmantojuši taksometra pakalpojums, atbildes liecina, ka taksis nav populārākais pārvietošanās veids.

Cēsnieks Māris Rezgalis bilda, ka vispār neatminas, kad izmantojis šo pakalpojumu. Tas, iespējams, bijis pirms 15 gadiem, turklāt Rīgā, ne Cēsīs. “Domāju, ka mūsu pilsēta ir tik maza un kompakta, ka te ar kājām visu var izskriet. Pilsētā kursē arī sabiedriskais transports, lai gan bieži redzams, ka arī tas vizina vienu tanti. Es pat nezinu, kurš brauc ar taksi. Pieļauju, ka nedēļas nogalēs jaunieši kaut kur vēlas nokļūt,” sacīja cēsnieks, norādot, ka tomēr arī Cēsu taksometru vadītājiem būtu jāiet līdzi laikam, un ieteica braukt ar modernākiem auto, varbūt padomāt par vienotu apģērbu, formu. “Viņi tādi saguruši izskatās. Varbūt jāievieš kādas modernas tālruņu aplikācijas, ar kuru palīdzību var izsaukt taksi pilsētā. Varbūt arī mums vajag košas krāsas taksometrus,” piebilda M. Rezgalis.

Līdzīgu atbildi “Druva” saņēma arī no uzrunātās Vijas Miezītes, kura sacīja, ka viņu visur vizinot bērni vai mazbērni. Ja neesot, kur steigties, pa pilsētu ejot kājām.

“Pensionāriem nav naudas taksim. Un staigāt jau arī vajag. Bet pieļauju, ka ir situācijas, kad cilvēkam šādi pakalpojumi nepieciešami,” domīgi atbildēja pensionāre.