Ziņas

Redzeslokā

Svinēt uzvaru izdevies lieliski

Kopībā spēks. Igaunijas Valsts prezidente Kersti Kaljulaida savā uzrunā Cēsīs, Vienības laukumā, akcentēja nepieciešamību sadarboties, tikai tad var gūt panākumus. Arī Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis atzina, ka uzvara Cēsu kaujās bija kopīgs panākums.Foto: Māris Buholcs

 

22.jūnijā apritēja tieši simts gadi kopš Cēsu kaujām 1919.gadā, kad tika nosargāta valstiska neatkarība. Tieši šīs kaujas, kurās piedalījās arī Igaunijas armijas vienības, tiek uzskatītas par svarīgāko pagriezienu brīvības cīņās, kas noveda pie valstiskās neatkarības. Šo Latvijas Uzvaras dienu Cēsīs svinēja ar vērienīgiem pasākumiem, kurus apmeklēja skatītāju tūkstoši.

Kopā nosargāja neatkarību

Pēc pasākuma Liepā, Cēsu dzelz­ceļa stacijā ieradās Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis un Igaunijas Valsts prezidente Kersti Kaljulaida. Augstās amatpersonas sagaidīja Cēsu novada vadītājs Jānis Rozenbergs, kurš uzrunā akcentēja, ka Cēsu kaujās uzvara tika gūta zem kopības karoga.

Sekoja gājiens uz Vienības laukumu, kur notika Uzvaras dienas svinīga atklāšana. Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis savā uzrunā norādīja, ka valsts vēsturē atrodami neskaitāmi piemēri, no kuriem varam mācīties, kā cīnīties par savas zemes brīvību un uzvarēt milzīgu pārspēku: “Mūsu kareivji cīnījās par brīvu, neatkarīgu un vienotu Latvijas valsti. Kopīga likteņa iedvesmoti, latviešiem palīgā steidzās igauņi. Karavīru varonība un izcīnītā uzvara Cēsu kaujās atnesa pārliecību, ka kopā uzvarēsim pretiniekus, izcīnīsim neatkarīgu Latviju un nosargāsim neatkarīgu Igau­niju. Šajās kaujās ieguvām ticību saviem spēkiem.”

Uzsverot sadarbību ar sabiedrotajiem pirms simts gadiem, R. Vējonis norādīja, ka arī tagad, simts gadu pēc Cēsu kaujām, Latvijas un sabiedroto karavīri stāv plecu pie pleca, aizstāvot mums svarīgas vērtības un kopā cīnoties par cilvēktiesībām, tautu pašnoteikšanos, brīvību un taisnīgumu arī ārpus mūsu valsts robežām: “Arī mūsdienās viņus vieno varonības gars, gatavība ziedoties, bezbailība jebkura pārspēka priekšā, aizstāvot savu Tēvzemi un brīvību.”

Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida atgādināja, ka pirms simts gadiem šajā dienā, šajā vietā pie Cēsīm sasniegtie militārie panākumi Igaunijā tiek svinēti kā Uzvaras diena: “Šī ir nozīmīga diena arī Latvijas tautai. Mēs uzvarējām kopā. Mūsu neatkarības cīņu uzvaras pierādīja, ka Igau­nija un Latvija pelnījušas neatkarību un valstiskumu. Tās pierādīja, ka politiskie stāvokļi un šķietami bezcerīga situācija nav nepārvarami šķēršļi, ja vien paši vēlamies un uzdrīkstamies uzstāt pēc brīvības.”

Viņa arī norādīja, ka 1939.gada notikumi, kad lielvalstis slepeni vienojās par Baltijas valstu likteni, jāuztver nevis kā traģiskā neizbēgamība, bet kā liktenīga kļūda, kas notiek, kad tiek aizmirstas Brīvības cīņu mācības: “Tagad esam pārliecināti, ka šādas kļūdas nekad netiks atkārtotas. Zinām, ka Baltijas valstu brīvību var veiksmīgi nodrošināt tikai tad, ja rīkojamies kopīgiem spēkiem un sadarbojamies ar mūsu sabiedrotajiem. Tieši tā, kā darījām pirms simts gadiem un uzvarējām. Mēs vienmēr zaudējam, ja esam pa vienam, bet kopā – vienmēr uzvaram.”

Prezidentu uzrunām sekoja militārā parāde ar Latvijas, Igau­nijas un sabiedroto bruņoto spēku piedalīšanos, pēc tam Vienības laukumā izskanēja koncerts “Ar dziesmu dzīvībā”, kurā piedalījās dziedātāji un dejotāji no visas Vidzemes.

Tikmēr Rīgas ielā notika performance “Par spīti bailēm”, kurā īpašo noskaņu, simtgadu sena laika iezīmi deva vēsturiskie personāži, kas bija sastopami Rīgas ielā, kuros iejutās Cēsu teātra aktieri un Latvijas Kultūras akadēmijas studenti. Varēja sastapt jaunavas, kuras gaida mīļoto no kaujas lauka, māmiņu, kura mazgāja veļu, gaidot dēlu no kaujas, bija bēgļi, karavīri, arī spekulants, kas izmantoja radušos situāciju, un citi personāži. Bija arī “Frontes darbnīca”, kurā ikviens varēja izgatavot piemiņas gredzenus, kādus nēsāja laikā, kad norisinājās Cēsu kaujas, un interesentu netrūka. Visā pilsētā varēja iepazīties ar militāro tehniku, ko piedāvāja gan Nacionālie bruņotie spēki, gan sabiedrotie.

Rožu laukumā bija improvizēta skatuve, uz kuras dažādu paaudžu cēsnieki stāstīja savus stāstus “Par spīti bailēm”. 18 gadus jaunais Mareks Žamodiks sacīja, ka katrs arī šodien var darīt nozīmīgus darbus savas valsts labā: “Vai es varētu šodien paņemt ieroci un iet aizstāvēt Latviju? Nezinu, bet gribu ticēt, ka – jā! Varam taču sākt ar mazākām lietām, piemēram, jāprot godāt savu valodu, valsts simboliku, un ir jālepojas par savu valsti!

Par vēsturi var stāstīt ar svētkiem

Pilsētas centrālā iela bija cilvēku pilna. Aptaujātie cēsnieki un pilsētas viesi neslēpa, ka izdevušies lieliski svētki!

“Sajūtas ir ļoti spēcīgas,” atzina cēsniece Indra, kas šobrīd dzīvo un strādā Rīgā. “Regulāri braucu uz pasākumiem dzimtajā pilsētā, neslēpšu, ka šajā Uzvaras dienā sajūtas ir vēl labākas nekā pilsētas svētkos. Pirmkārt, mazāka burzma, otrkārt, nav tik liela tirgošanās, kas nedaudz sabojā iespaidu, treškārt, šie ir svētki ar ideju. Tik daudzie pasākumi, Rīgas ielā dzirdētie stāsti paver krietni plašāku redzējumu uz notikumiem, kas risinājās pirms simts gadiem. Esmu pārsteigta par lielo apmeklētāju daudzumu šajā dienā, šis ir uzskatāms pierādījums, ka svētkus var sarīkot arī ar šādu – brīvības – ideju!”

Uz pozitīvajām sajūtām norādīja arī Andriņu ģimene. “Kur vien ejam, visur kas interesants, ļoti saturīgs, nav balagāns kā dažkārt svētkos. Re­dzams, ka te viss piedomāts un pārdomāts. Puikām patika militārā tehnika, man koncerts laukumā, var teikt, katrs ieguvām kaut ko sev,” teica mamma Andra.

Pilsētas ielās netrūka ārvalstu tūristu, kuri, lai arī varbūt neizprata svētku ideju, labprāt foto­grafējās ar vēsturiskajiem tēliem un baudīja kopīgo svētku noskaņu. Svētku viesu vidū arī daudz viesu no Igaunijas. Marti no Pērnavas atzina, ka ar ģimeni atbraukuši palūkoties, kā tad latvieši prot svinēt Uzvaras dienu, ko Igaunijā atzīmē katru gadu, un bijuši patīkami pārsteigti, ka arī Cēsīs svētki sit augstu vilni.

Nu jau bijusī kultūras ministre Dace Melbārde, satikta Cēsu ielās, uz jautājumu, vai ir svētku sajūta, neslēpa, ka sajūtas ir ļoti pozitīvas: “Redzot pozitīvi noskaņotos cilvēkus, man ir cerība, ka viņi saprot, ka šī tiešām ir Uzvaras diena. Ka tie ir būtiski svētki ceļā uz brīvu Latviju. Daudzie skatītāji, piepildītā programma parāda, ka Cēsis prot sarīkot saturīgus svētkus arī pirms­jāņu laikā! Te ir pareizā attieksme, un ļoti svarīgi, ka svētkos ielikts tik daudz izglītojošo momentu. Lozungu veidā līdz šim bieži lietojam – Cēsu kaujas, Bermontiāde, notikumi Liepājā-, bet cik daudzi izprot šo notikumu būtību? Tāpēc svarīgi caur šādiem pasākumiem izstāstīt Latvijas vēsturi, pateikt, ka valsts nedzima vienā dienā, ka par brīvību bija jācīnās un daudzi par to atdeva dzīvību.”

Iespējams, cēsnieku un viesu gaidītākais notikums bija Cēsu kauju rekonstrukcija Pirtsupītes gravā, kas pulcēja tūkstošiem skatītāju. Šoreiz vienā izrādē tika izspēlēti visi notikumi jūnijā pirms simts gadiem, sākot ar pirmajām kaujām pie Cēsīm, līdz pat uzvaras cīņām 22.jūnijā. Rekonstrukcijā piedalījās vairāk nekā 200 dalībnieku no vairākām valstīm. Kaujas rekonstrukcijas beigās, svinot Latvijas un Igaunijas armijas uzvaru, orķestru pavadībā visi devās uzvaras gājienā uz Vienības laukumu, kur notika Uzvaras balle.

Jāatgriež Uzvaras dienas statuss

Latvijas Uzvaras dienas idejas autors Renārs Sproģis dienas noslēgumā, jautāts, vai svētki izdevušies, ļoti pārliecinoši atzina: “Teikšu, ka svētki izdevās par 777 procentiem! Dzirdēju, ka cilvēki novērtē svētku pievienoto vērtību, tā liekot labāk saprast, kas bija Cēsu kaujas, kāda bija to nozīme. Man ir milzīgs prieks, ka viss izdevās. Turklāt esam lauzuši stereotipu, ka ir tikai pilsētas svēti ar tirgošanos, iedzeršanu un tamlīdzīgi, te parādās, ka protam svinēt arī citādi. Pirms svētkiem netrūka skeptiķu, kuri teica, ka nekas nesanāks, ka cilvēku šajā laikā nebūs, ka visi jau būs sākuši svinēt Jāņus, taču tie daudzie tūkstoši, kas bija svētkos visas dienas garumā, vislabāk parāda, ka viņiem nebija taisnība. Ka cilvēki grib arī šādus svētkus.”

Svētki izskanējuši, rodas jautājums, kas tālāk, jo arī nākamgad būs 22.jūnijs. R. Sproģis norāda, ka šis ir brīdis, lai skaļāk sāktu runāt par 22.jūnija nozīmi valsts vēsturē, atgādinot, ka savulaik šī diena bija noteikta par Uzvaras dienu: “Satversmes sapulce 1921.gadā ar likumu noteica 22.jūniju par Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienu, uzņēma to valsts svinamo dienu skaitā, varbūt ir vērts atgriezt šīs dienas nozīmi. Ar simtgades svinībām esam iemūrējuši lielu akmeni, ko vairs nevarēs piemirst. Protams, politiskā griba ir vajadzīga, bet šo notikumu nevar ignorēt. Mums šai dienai jāatgriež Uzvaras dienas statuss!”