Starptautiskajā sieviešu dienā sievietes smaidīgas, priecīgas par ziediem. Kaut darba diena, valda pavasarīgs noskaņojums. Un tā ir daudzos jo daudzos darba kolektīvos neatkarīgi no tā, vai tur strādā vien pāris vīriešu vai tikai dažas sievietes.

“Tie ir bijuši un būs svētki,” atzīst rehabilitācijas centra “Līgatne” Senioru mājas aprūpētāja Zenta Eglīte, bet kolēģe Solvita Skrastiņa ar smaidu atzīst, ka ir priecīga šodien strādāt, jo visu dienu ir jauka noskaņa. Abas uzsver, labi, ka 8.marts nav brīvdiena, jo tad noteikti svētki būtu citādi. Aprūpētājas, sociālās aprūpētājas un citas centra darbinieces saņem ziedus no klientiem, kolēģiem, viņām tiek veltīti mīļi vārdi, un nemaz negribas domāt par ikdienu. Rehabilitācijas centrā kopā strādā četri vīrieši, katru 8.martu sievietēm ir puķes un konfektes. “Vīrieši ar ziediem – tas ir tik aizkustinoši. Citos svētkos viņi nav tik rosīgi,” domā Senioru mājas vadītāja Gunita Alksne.

Aprūpētāju darbs Latvijā kopumā nav no labi apmaksātajiem, bet līgatnietes saņem nedaudz vairāk nekā vidēji aprūpētājas Latvijā. Zenta saka: “Kāda alga ir, tāda ir. Vienmēr jau gribas nopelnīt vairāk, bet saprotam taču, ka nauda pati nekur nerodas.”
“Darām to, kas patīk. Citādi jau šo darbu darīt nevar,” ar lepnumu teic Solvita un uzsver, ka jāmīl cilvēki, jāvēlas viņiem palīdzēt, tad ikdiena nav grūta. Slodze aprūpētājām gan emocionāli, gan fiziski ir smaga. Senioru mājā strādā astoņas aprūpētājas, vēl četras rehabilitācijas centrā. “Fiziskais grūtums aizmirstas, bet morālais smagums nospiež,” saka Senioru mājas vadītāja. Rehabilitācijas centrs “Līgatne”, kura paspārnē darbojas Senioru māja, aprūpētājām nodrošina nodarbības, kuras vada psiholoģe. “Šajā darbā var ātri izdegt. Ne velti aprūpētāju daudzviet trūkst,” bilst vadītāja un pastāsta, ka nesen par aprūpētāju pieteicies kāds kungs. Nostrādājis divas maiņas un sapratis, ka šis darbs viņam neder. “Institūcijā no 42 klientiem desmit ir vīrieši, pārējās sievietes. Vīrietim aprūpēt sievieti psiholoģiski nav nemaz tik viegli, sievietēm vīriešus šķiet pierastāk,” pārdomās dalās vadītāja.

Zenta un Solvita atzīst, ka ikdienā pierasts pie vecajiem cilvēkiem, zināmas viņu vēlēšanās, raksturi, daudzi pazīstami vairākus gadus. “Katra klienta aiziešana sāp. Viņš jau ir kļuvis par savējo,” saka Zenta, bet Solvita papildina: “Vecie cilvēki ļoti vēlas parunāties, stāstīt par sevi. Katrs grib, lai tieši ar viņu ilgāk esam kopā. Taču nevaram veltīt tik daudz laika, cik viņš gribētu.” Arī vadītāja uzsver, ka vecajiem cilvēkiem nenovērtējami svarīgas ir sarunas. “Ar Senioru mājas klientiem visvairāk laika pavada kopā aprūpētāji, viņiem uzticas, uz viņiem paļaujas. Tā ir atbildība,” saka Gunita Alksne, uzsverot, ka ikviens, kurš strādā sociālajā aprūpē vai citās nozarēs, kur ir mazas algas, protams, cer, ka viņa darbs tiks novērtēts.

Ir vispārzināms, ka sievietes strādā profesijās, veic darbus, kuriem kopumā ir zemāks atalgojums. Daudzi no tiem saistīti ar jomām, kurās tieši rūpējas par cilvēku – medicīna, izglītība, sociālā aprūpe. Žurnāliste Aiga Pelāne (lsm.lv) pētījusi, kāpēc sievietes saņem mazāku algu. “Sievietes ir vairākumā tādās profesijās kā medicīnas māsas, skolotājas, pārdevējas. Taču ir jautājums – kāpēc šīs profesijas mūsu valstī ir slikti apmaksātas? Sievietēm nemaksā vairāk, jo darba devējs rēķinās, ka sieviete var palikt stāvoklī un aiziet no darba uz laiku vai pavisam. Līdz ar to darba devējam atkal jāmeklē jauns darbinieks un tas jāapmāca, kas, protams, atkal maksā naudu. Tāpēc darba devējs no sievietes algas ietur savā ziņā tādu kā riska nodevu, un rezultātā – sievietei ir mazāka samaksa par to pašu darbu nekā vīrietim.”

Kāpēc gan sievietes Latvijā ir gatavas samierināties ar zemāku atalgojumu vai arī darīt sliktāk atalgotus darbus? A. Pelāne skaidro: “Piemēram, 2016.gadā tika noslēgtas 13 tūkstoši laulību, bet  šķirtas – vairāk nekā seši tūkstoši. Vidēji viena laulība ilgst 13 gadus, un tas nozīmē, ka laulības tiek šķirtas tad, kad ģimenē ir arī nepilngadīgi bērni. Tieši sievietes nereti ir tās, kuras uzņemas lielāko daļu rūpju par bērnu audzināšanu. Turklāt Latvijā bieži bērni dzimst nereģistrētās attiecībās, kas mazina iespējas piedzīt uzturlīdzekļus no partnera.”