Ziņas

Redzeslokā

“Svarīgākais, ka visi esam kopā.” Mizgu ģimene

Mizgu ģimene. No kreisās: Lolita, meitas Alise un Diāna, vīrs Mārtiņš, priekšplānā meita Madara un vismazākā no četrām māsiņām Megija. Foto: no albuma

Mizgu ģimene, Lolita un Mārtiņš ar savā četrām meitām, jau septiņpadsmit gadus dzīvo Ieriķu pusē. Viņi iekopuši dzimtas īpašumu, kurš bijis pamests un aizmirsts.

“Pati gan nāku no Val­mieras, bet vīrs ir Cēsu novadnieks. Iepazināmies, kad abi mācījāmies Jāņmuižas profesionālajā skolā.” Lolita gan skumji noteic, ka mācības tolaik izvēlētajā profesijā tā arī nepabeidza. “Šķita, ēdināšanas nozare nav piemērota man, tāpēc no Jāņ­muižas skolas pārgāju mācīties Cēsu Vakara vidusskolā. Un tad, kad pieteicās pirmā meitiņa, kad man bija divdesmit gadu, pametu mācības un sāku strādāt.”

Sakopt dzimtas īpašumu

Kad ģimene kļuvusi kuplāka, abi jaunie vecāki izlēmuši no Cēsīm pārcelties uz Ieriķiem, dzimtas īpašumu. “Kad bijām tā lēmuši, mana vecmamma teica, ka esam pavisam traki, izvēloties aiziet uz tādu nekurieni, jo īpašums patiešām bija ļoti bēdīgā stāvoklī. Kad pirmoreiz aizbraucām to apskatīt, zāle ap pašu māju sniedzās man līdz zodam,” teic Lolita.
Ģimenei, iesaistot arī bērnus, ir veiksmīgi izdevies sakopt un atjaunot visu teritoriju un ēkas pašu spēkiem. “Finanses tolaik bija tik, cik nu bija. Abi ar vīru taču bijām ļoti jauni. Tik, cik nopelnījām, tik arī centāmies ieguldīt mājokļa labiekārtošanā, ar savu fizisko darbu strādājot. Neņē­mām kredītus, tas ir liels papildu slogs. Savus astoņus deviņus gadus cīnījāmies, lai savestu šo vietu puslīdz kārtībā,” teic Lolita, atzīstot, ka pašiem ir liels prieks par paveikto, jo ir izdevies nolaisto īpašumu iekopt jauki un mājīgi. “Vēl aizvien liels projekts ir mājas remonts, bet arī tas notiek pamazām. Ticu, ka viss izdosies,” optimistiska ir Lolita.

Katrai savs raksturs

Četras māsas pēc rakstura ir pilnīgi atšķirīgas, katra ir unikāla personība, vērtē mamma. “Ve­cākā meita Diāna, kurai ir septiņpadsmit gadu, šobrīd mācās Cēsu Valsts ģimnāzijas 11.klasē. To, ka viņa vēlējās mācīties tieši šajā skolā, Diāna bija izlēmusi jau septītajā klasē. Otrā meita Alise, kurai ir 14 gadu, mācās tepat Ieriķos, Amatas pamatskolas astotajā klasē.

Interesanti, ka Alisei patlaban lielā aizraušanās ir kinoloģija, meitene tieši ar to domā saistīt nākotni, tomēr tas viss jau laika gaitā vēl var mainīties,” par ģimeni stāsta mamma. “Cilvēks katru gadu aug un mainās, tāpēc šo apņemšanos vēl nevērtējam par gala izvēli. Problēma, ka Alisei nepatīk skriet,” smejas Lolita, kad jautāju, vai Alise darbojas arī Jaunsardzē vai citādi interesējas par militāro darbu, kur varētu būtu vajadzīga kinologa profesija. “Alisei ļoti patīk dzīvnieki un darbs ar tiem. Arī viņa plāno mācīties Cēsu Valsts ģimnāzijā, tad laiks rādīs, kādas būs intereses par nākotni.”

Trešā meitiņa, septiņus gadus vecā Madara, arī mācās Amatas pamatskolā. Bet jaunākajai Me­gijai ir divi gadiņi, un viņa nupat ir sākusi ikdienas gaitas bērnudārzā.”
Lai arī katrai meitiņai raksturs ir citāds, Lolita smaidot vērtē, ka reizēm jūtoties arī kā dvīņu mamma. “Divām meitām dzimšanas diena ir vienā datumā – 26.novembrī, turklāt abām Žurkas gadā un pulksten sešos vakarā! Abām dažas rakstura šķautnes ir līdzīgas, tomēr kopumā katra pati par sevi ir personība.”

Uz darbiem un mājup kopā

Jautāta, kas ģimeni satur kopā ārpus ikdienas skrējiena, Lolita atzīst, ka tādu īpašu, ikdienai neierastu nodarbju ģimenei nav. “Jāsaka, ka mēs visu laiku visur esam kopā. Neplānojam neko grandiozu, bet pat mazajos izbraucienos vienmēr esam pilnā sastāvā – visi seši. Ja kāda nav līdzi, ir sajūta, ka kaut kas nav kārtībā, kaut kā trūkst,” stāsta Lolita. “Tas, man šķiet, ir vissvarīgākais, ka mēs cits par citu krītam un ceļamies, ka esam savstarpējs atbalsts ikdienā. Diena, protams, mums paiet diezgan spraigi. Esmu tā, kas pieceļas pirmā, lai varu izbaudīt savas piecpadsmit minūtes pie kafijas tases, brītiņu klusuma un miera. Tad mostas vecākās meitenes, pēc tam mazās, bet tētis pēdējais pievienojas pie brokastu galda.”

Kuplās ģimenes mamma strādā algotu darbu, bijusi pārdevēja Ieriķu degvielas uzpildes stacijā “Gotika auto”, tagad viņai darbavieta ir Ieriķu veikals, bet vīram kokapstrādes uzņēmums SIA “Ekju”. Dienas darbos visa ģimene dodas kopā ar vienu auto. Vecāko meitu aizved uz dzelzceļa staciju, jo viņa uz Cēsīm brauc ar vilcienu. “Divas meitas vīrs aizved uz skolu, mani uz darbu un mazāko uz dārziņu,” stāsta Lolita. “Tāpat arī pēcpusdienā pa vienam salasām visu ģimeni un ar vienu auto arī dodamies mājās.” Viņa teic, ka liels atbalsts un palīgs ir vecākās meitas, kuras labprāt arī gatavo maltītes ģimenei. Svētkus cenšoties svinēt ģimenes lokā, Ziemassvētkos gan neiztrūkstošas ir ciemošanās pie vecvecākiem.

“Vasarās cenšamies biežāk izbraukt pie ūdeņiem. Tradīcija ir aizbraukt uz Vaidavu, kur ir manā dzimtā puse, bet bieži dodamies arī uz vietējiem ezeriem tepat pie Cēsīm.” Tāpat ģimene mīl kopīgi skatīties filmas, kas arī kļuvusi par tradīciju, visiem kopā našķojoties ar čipsiem un citiem kārumiem. Ģimenē ir arī divi četrkājaini mīluļi: retrīvera sunīte Deizija, kura jau ir gados, un britu īsspalvainais runcis Grāfs.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *