Straupiete Vera Šūmane nosvinēja 104.dzimšanas dienu. Jubilāre apsveicējus sagaidīja smaidīga, mundra un nedaudz satraukta. Pasniedzot baltas rozes, Pārgaujas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Imants Kalniņš sacīja: “Baltas rozes – kā balts, labestīgs mūžs.” Sociālā dienesta vadītāja Anita Kalniņa atgādināja, ka tagad Verai laiks pārdomāt dzīves gadus un piedomāt par saviem tuvajiem, un pasniedza domes dāvanu. Vera pateicās visiem par sirds siltumu, ka viņu neaizmirst.

Vera jau vairāk nekā 50 gadu dzīvo “Pakalnos”, kur par viņu rūpējas dēls Elmārs. “Mamma stāsta savas simtgadīgās gudrības. Katru svētdienas rītu radio klausās dievkalpojumu. Katru vakaru noskaita lūgšanu par visiem savējiem. Pēdējā laikā satraucas, ka datumi un dienas sākot jukt, ka draudziņu pulkstenīti grūti saskatīt, tāpat kā naktī zvaigznes logā,” pastāsta Elmārs un piebilst, ka droši vien mamma būtu vēl mundrāka, ja pirms desmit gadiem nebūtu nelaimīgi nokritusi, kopš tā laika dienas paiet gultā.

Vera dzimusi Rīgā. Kad 1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, ģimene pārcēlās uz Rozulu pie mammas vecākiem. 1922.gadā sāka dzīvot Mazstraupes “Jaunentīs”. Vera mācījusies Rozulas un Mazstraupes skolās, draudzes skolā. 15 gadu vecumā nomira tēvs, ar mammu bija jāsaimnieko, mācīšanās bija jāpamet. Tēvs bija iemācījis visus darbus, gan malku sazāģēt, gan zemi art un celmus izlauzt. Mamma rokdarbus. Tas dzīvē allaž noderējis.

“Jaunentīs” tika celta kūts, klēts, vēlāk māja. Starp celtniekiem bija arī izskatīgs jauneklis Ernests. Vera un Ernests iepazinās, apprecējās un izaudzināja četrus dēlus – dvīņus Jāni un Elmāru, Valdi un Pēteri.

“Dzīve tagad griežas kā kino lentē. Pa garo mūžu tik daudz kas noticis, visu atminos, arī to, kā trīs gadu vecumā iznācām no Rīgas. Tagadējie notikumi gan sāk jukt, agrāk tā nebija. Tik ilgi esmu nodzīvojusi, man vēl ir zobi mutē, varu maizīti saēst. Visi pazīstamie jau kapos, es viena vēl pasaulē blandos,” ar labsirdīgu smaidu saka Vera un piebilst: “Kāds krusts uzlikts, tāds jānes, nevar nolikt ceļmalā zemē un atpūsties, jānes bez pārtraukuma.”
Veru visu mūžu kāds ir sargājis. Lai kādi bija pārdzīvojumi, nelaimes, allaž viss beidzās neticami laimīgi.

1949.gada marta izvešanu rītā viņa bija mājās ar piecus mēnešus vecajiem dvīņiem Elmāru un Jāni. “Pa lauku nāca trīs zaldāti un oficieris. Ienāca un prasīja, lai iedodu ēst. Teicu, ka tad jāpagaida, aizgāju uz klēti, nogriezu speķi, sacepu ar olām, uzvārīju tēju. Viņi klusi ēda. Paēda, oficieris noslaucīja ūsas un nolasīja spriedumu – kā valsts nodevēji tiekat izsūtīti. Tikai iekliedzos: “Mīļais Dievs, apžēlojies! Par ko? Visas nodevas esmu izpildījusi!” Viņi sāka kraut kaut ko ratos, vīstīju puikas. Mūs atveda uz pili, kur bija sadales punkts. Plēsos un kliedzu, ka nesaprotu par ko, ka visas normas esmu izpildījusi. Sacīju, lai puikas nošauj, jo tāpat ceļā nomirs badā, tad izmetīs meža zvēriem. Jau mašīnas taisījās sākt braukt, kad pieskrēja pagasta priekšnieks Pēteris Dzirnis, teica, lai kāpju ārā,” neticamo stāstu par represijām pastāsta Vera. Vēlāk deportētāji atzinuši, ja viņu paņemtu, cilvēkos izceltos panika, ka visu izpildījusi, bet izsūta. Par valsts nodevēju Vera kļuva tāpēc, ka partorga dēls bija samīlējies kaimiņu saimnieka meitā. Viņas ģimene bija izsūtāmo sarakstā, bet tika izsvītroti, un ierakstīta Vera ar bērniem. “Tobrīd neraudāju nemaz. Tikai nākamajā dienā sēdēju pie gultiņas un raudāju, skatījos uz puikām,” klusi nosaka jubilāre.

Kad vācieši atkāpās un ienāca krievi, saimniece tika pielikta pie sienas ar paceltām rokām. Atbrīvotāji no fašisma saimniekoja pa māju, ņēma, ko redzēja un varēja panest, aplauza ķiršus. Mazais kumeliņš bijis draudzīgs, piegājis klāt vienam zaldātam un ar purnu pabikstījis. Tas pagriezies un nošāvis.

“Tik daudz mamma ir pārdzīvojusi. Arī jaunākā dēla aiziešanu. Viņā ir tāda labestība, rūpes par visiem,” saka Elmārs, bet mamma ar lepnumu atgādina: “Man ir desmit mazbērni un 12 mazmazbērni.”
Uzklausījusi vēlējumus dzimšanas dienā, straupiete Vera Šūmane arī visiem novēl: “Lai Dievs sargā mūsu tēvu zemi, lai tā dižena un varena, un stipra top. Viņai saules mūžu lem un to ar tēvu uzticību kop. Lai viss, ko šeiten labi darām, izdodas, un augļu pilnas druvas līgojas.”