Ziņas

Sabiedrība

“Straumēs” dzīvei nav ne vainas

Saime gaida. Agrita Bergmane saka: "Lauciniekam jau kaut ko vajag. Ja kūtī nekā nebūsFoto: Sarmīte Feldmane

Ķempji Līgatnes pagastā ir otra lielākā apdzīvotā vieta aiz Augšlīgatnes, kas ir novada un pagasta centrs. Patlaban Ķempjos dzīvesvietu deklarējuši 83 iedzīvotāji. Tiesa, daudzi ikdienā te nedzīvo. Pirms 25 gadiem Ķempjos tika uzcelts deviņu Līvānu māju ciemats. Ķempjiem piederīgas ir arī vairākas viensētas.

Ķempju pagasts kādreiz bijis viens no Rīgas apriņķa administratīvajām teritorijām tā austrumdaļā. Likvidēts 1933. gadā, kad teritorija pievienota Līgatnes pagastam.

Ķempju lepnums ir luterāņu baznīca, kas teju katrā tūrisma maršrutā tiek minēta kā apskates vērts objekts. Baznīca

rakstos pirmoreiz minēta 1669. gadā, tad daudzkārt atjaunota. Šo skaisto dievnamu tagad daudzi pāri izvēlas laulībām.

Ķempju vēstures lappuses cieši jo cieši saistītas ar Jaunķempju muižu. Pirmās brīvvalsts laikā to par īpašiem nopelniem valsts piešķīra operdziedātājam Paulam Saksam. Tagad ēka daļēji rekonstruēta un atrodas privātīpašumā.

“Kāda dzīve, tāda jādzīvo – tā veci cilvēki saka. Tā arī ir. Ko pats izdarīsi, tas būs,” saka Agrita Bergmane, satikta darbojamies siltumnīcā. Viņas ģimene dzīvo Līvānu māju ciematā no tā izveidošanas.

Kā saimniecības speciālisti abi ar vīru dzīvošanai saņēma māju. Abi strādāja netālajā fermā, audzināja bērnus. “Mums darbs bija tāds, ka viens vienmēr varējām būt mājās ar bērniem. Nebija problēmu, kas auklēs, kur viņi paliks,” atmiņās pakavējas Agrita un piebilst, ka vēl nesen visi trīs bērni bijuši ārzemēs, tagad vecākais dēls atgriezies. Arī jaunākais domā, tikai vēl esot

jāpastrādā, lai aizgriežoties pats varētu ko uzsākt.

Tagad Agrita laiku velta, kā pati atzīst, – savam hobijam. Kūtiņā ir vistas, zosis, arī viens tītars. “Lauciniekam jau kaut ko vajag. Ja kūtī nekā nebūs,

ziemā atliks tikai sēdēt istabā. Bija laiks, kad katrā kūtiņā turēja vairākas govis, man bija pat sešas. Esmu audzējusi arī cūkas. Tā kā saimniecībā nebijām ilgi nostrādājuši, paju nepietika, lai tiktu pie mājas, nācās izpirkt,” pastāsta ķempiete un uzsver, ka katrs līdztekus darbam arī kaut ko audzēja. Katrs zemes pleķītis bija apstrādāts. Lielākus laukus apsaimniekošanai varēja dabūt tikai vairāku kilometru attālumā.

“Piecas govis pārdevām, nopirkām motorzāģi, lai vīrs var iet mežā. Pirms septiņiem gadiem rēķinājām, ka vienu govi turēt ir pārāk dārgi, pienu arī nebija, kur likt. Pēdējo govi pārdevu, nopirkām pļaujmašīnu,” ar smaidu saka Agrita un piebilst, ka “nevar jau arī tagad ļoti sūdzēties, bet, protams, varēja būt krietni labāk” . Viņai atmiņā sens notikums. Darba gaitas sākusi Rīgā 15 gadu vecumā. Stāvējuši veikalā garā rindā pēc desām. Kāda veca tante teikusi: “Pienāks diena, desas stāvēs! Nezinās, ko nopirkt, jo nevarēs.” Tad nodomājusi, kā tas iespējams, vecumā

cilvēks neriktīgi runā. “Dzīve mainījusies,” nosaka Agrita.

Pa šiem gadiem tikai dažās mājās kaimiņi nomainījušies, vecāku mājās dzīvo jaunā paaudze. Gandrīz katrā ģimenē ir mašīna, bez tās te dzīvot nevar. Jābrauc uz darbu, veikalu, pie ārsta vai citās vajadzībās.

Reti kurā ģimenē nav mašīnas.

Bergmaņu ģimenes māju sauc “Straumes”. Mājvārda izvēle bijusi nejaušība. Agritai no jaunības ļoti paticis nosaukums no Blaumaņa “Purva bridēja”. Viņai prātā jautājums: “Vai nāksi, Kristīn, uz “Ķezberiem” par saimnieci?”

Tādu vēlējusies arī savai mājai. Kad viņai prasīja, kā nolēmuši māju saukt, nosaukums kaut kur pazudis. “Vienkārši nevarēju atcerēties. Man

bija gotiņa Straume, tā arī nosaucām māju. Paši esam raksturā diezgan strauji, mājvārds piederas,” bilst

saimniece un atzīst, ka māja atrodas jaukā un ērtā vietā. Tepat blakus ceļš, tikai vasarā

dažkārt bezvēja dienās putekļu mākonis nekustas.

“Esmu zemgaliete, kad te atbraucu, ļoti nepatika. Arī uz pilsētas veikalu negribējās iet. Te, Ķempjos, vismaz nedaudz līdzenāks, jo

man vajag plašumu. Tagad esmu pieradusi,” atklāj ķempiete. Agrita atzīst, ka daudzi nemaz nezina, kur Ķempji atrodas. “Kad pasaku – Līgatnē, svētākajā vietā

pie baznīcas – , uzreiz skaidrs, jo Ķempju baznīca ir zināma.

Mums te sava republika, kur katrs savā stūrītī ņemas,” saka ķempiete un piebilst: “Kaut tikai jaunā paaudze vairāk atgrieztos.”

Sarmīte Feldmane