Stārķi jau aizlidojuši, vēstot, ka vasara beigusies. Kā ik rudeni kādurīt balto, lielo putnu vairs tīrumā nebija. Pat nepaguvām novēlēt labu ceļavēju. Pierastā ainava bija tukša. Bet paliek atmiņas, vasarā novērotais.

Vaivēniete Velta Jansone visu vasaru dzīvoja līdzi stārķu ģimenei ligzdā pie mājas. Tā labi redzama pa logu. Velta vēroja stārķu mātes uzvedību un bērnu audzināšanu. “Šopavasar stārķi ligzdā ieradās agri – aprīļa sākumā. Pēc mēneša ligzdā parādījās divas galviņas. Stārķēnus baroja gan tēvs, gan māte. Jūnija sākumā tēvs ģimeni pameta. Visu vasaru stārķu māte cītīgi staigāja pa pļavu, pa tīrumu, govju ganībām, meklēdama mazajiem barību. Kad viens stārķēns izlidoja, otru māte vairs nebaroja, un beidzot arī tas izlidoja. Ligzdā atpakaļ ielidot nevarēja, jo bija traumēts spārns,” stāsta Velta. No 9.augusta viņa stārķu mātes un bērna attiecības, uzvedību vēroja ik dienu.

“Slimais stārķēns, ko iesaucām par Svēteli, pa dienu staigāja pa pļavu, reizēm, meklējot ēdamo, iekāpa mūsmājas dīķī. Mammu tuvumā neredzēja. Naktis Svē­telis sāka pavadīt uz kaimiņu nojauktās kūts pamatiem. Mamma katru vakaru atgriezās un no staba gala vai mājas jumta vēroja slimo bērnu,” iespaidos dalās Velta Jansone.

Jo spilgtā atmiņā viņai palicis 10.augusts. Velta dārzā vāca sīpolus. “Biju lieciniece stārķu pirmsaizlidošanas konferencei. Vēl nenopļautās ganībās bija salidojuši ap 60 stārķi, staigāja cits pie cita, pa brīžam no zemes uzlasot kādu kukaini vai vardīti. Stārķu baram tuvojās arī mūsu Svētelis, bet pavisam klāt nepiegāja, staigāja gar malu. Pēc kādas pusstundas bariņš putnu, kādi 20, atdalījās no pārējiem un aizgāja līdz meža malai. Tur apspriedās, pēc minūtēm 20 nāca atpakaļ pie pārējiem. Vēl pēc kādas pusstundas gaisā pacēlās daudzi putni, bet ne visi. Tie aplidoja vairākus riņķus man apkārt, gar palikušo stārķu baru un aizlaidās uz dienvidiem. Pļavā palika 13 putni un mūsu Svētelis. Drīz arī tie aizlidoja, mūs stārķis palika,” novēroto stāsta vaivēniete.

Tajā vakarā stārķu māte atkal tupēja staba galā. Svētelis bija savā vietā uz kūts pamatiem.13.un 14.augustā atlidoja vēl viens stārķis, apsēdās uz otra staba gala. 17.augustā Velta redzēja, ka kopā ar Svēteli pļavā ir vēl viens stārķis. “17., 18.augustā stārķu māte nakšņot vairs neatlidoja, bet Svētelis ir savā izraudzītajā vietā,” bilst Velta un pastāsta: “Pa dienu Svētelis ganās pļavās, aiziet pie mūsu kaimiņiem, kuri arī seko līdzi viņa gaitām. Viņš ir palicis viens, ar slimu spārnu.”

Šīsvasaras vērojums raisījis pārdomas: “Apbrīnoju stārķu mātes mīlestību pret savu slimo bērnu. Viena visu vasaru baroja, izaudzināja un līdz aizlidošanai katru nakti bija tuvumā.”
Tāds ir stāsts par Svēteli. Velta interesējusies, kur stārķis varētu palikt pa ziemu, un ir droša, ka risinājums tiks atrasts.