Ziņas

Sabiedrība

Stalbē mīļa audzinātāja

Drošās rokās. Agija Kilipa jau vidusskolas laikā zināja, ka grib strādāt darbu, kas saistīts ar cilvēkiem.Foto: Monika Sproģe

Pārgaujas novada Stalbes pagasta bērnudārzs “Rūķītis” ir viena no retajām vēsturiskā Cēsu rajona izglītības iestādēm, kurā darbu sāk jauns pedagogs. Agija Kilipa šogad pabeigs studijas un būs pilntiesīga pirmsskolas pedagoģe.

Agijai rit pēdējais studiju gads Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā. Pabeidzot augstskolu, Agija iegūs diplomu kā pirmsskolas un sākumskolas skolotāja. Viņa mazo ķiparu vidū ir iemīļota un sirsnīga audzinātāja.
Agija jau vidusskolas laikā zināja, ka grib strādāt darbu, kas cieši saistīts ar cilvēkiem: “Zināju, ka birojā nestrādāšu. Man nepieciešama komunikācija un saskarsme. Pēc vidusskolas beigšanas pienāca izvēles brīdis, kad jāpieņem lēmums, ko darīt tālāk. Es zināju, ka noteikti studēšu, bet vēl nebija skaidri izkristalizējusies doma, ko tieši. Nācās izvēlēties – vai nu kļūt par sabiedrisko attiecību speciālistu vai pedagogu. Turklāt tobrīd es pat nezināju, kāds pedagogs es gribētu būt, tāpēc izvēle tika izdarīta pēkšņi un impulsīvi – dienā, kad akadēmijā iesniedzu pieteikuma dokumentus.”

Darbs Stalbes bērnudārzā Agiju atradis pats: “Man zvanīja bērnudārza metodiķe un piedāvāja nākt pastrādāt. Sākumā turējos pie domas, ka strādāšu tikai pēc studiju beigšanas, taču šajā RPIVA programmā pirmos divos gados apgūst zināšanas tieši par pirmsskolu, bet nākamie divi gadi ir par sākumskolu. Tā es nonācu pie secinājuma, ka ir vērts pamēģināt. Šī ir lieliska izdevība strādāt savā novadā, savā profesijā un zināšanas pielietot praksē. “Rūķītī” ir ļoti atsaucīga un saprotoša komanda. Manas kolēģes ir ļoti izpalīdzīgas, viņas nepagurstot dalās savā pieredzē un idejās. Esmu ļoti gandarīta par savu izvēli.”

Agija ar atbildību izturas pret saviem pienākumiem un uzskata, ka pedagogs neko nedrīkst laist pašplūsmā, cerēt, ka lietas pašas no sevis atrisināsies: “Pirmkārt, man ir atbildība pret vecākiem, jo viņi bērnu uztic tieši man, nevis kādam citam. Uztic savu vismīļāko un visdārgāko pasaulē ar domām, ka arī es pret viņu izturēšos vislabāk un visuzmanīgāk. Viņi cer, ka vakarā, atnākot pēc sava mazā, bērnu satiks priecīgu, jo diena pavadīta aizrautīgi un interesanti. Otrkārt, tā ir liela atbildība pašai pret sevi. No mana darba atkarīgs, kā mēs to dienu pavadīsim, ko jaunu apgūsim un kā mēs to visu paveiksim, ” skaidro Agija.

Jaunā audzinātāja uzsver, cik mūsdienās svarīgi, lai bērnudārzs būtu tā vieta, kura asociējas ar pozitīvām emocijām, tāpēc viņa bērniem cenšas atrast individuālu pieeju: “Mazajam es no sevis varu dot to īpašo sajūtu, ka, atnākot uz bērnudārzu, viņu šeit gaida, ka no rīta ar viņu aprunājas. Viņi vēl ir mazi ķipariņi, viņiem ļoti vajag mīļumu. Viņi bērnudārzā pavada lielu daļu sava laika, tāpēc ir svarīgi sagatavot pārdomātas nodarbības, aktivitātes. Jo labāk es būšu sagatavojusies, jo vairāk no tā iegūs bērni. Lai viss noritētu veiksmīgi, raugoties tieši no pedagoģiskā skatupunkta, svarīgas ir tieši manas zināšanas.”

Vislielākais gandarījums Agijai ir par bērnu uzticību, par rītiem, kad mazais nāk pie viņas un stāsta sev aktuālās lietas, ko redzējis: “Īpaši patīkami tie mirkļi, kad pēc nodarbības bērns atnāk un vēlas zināt vēl un vēl, kad viņš grib papildināt savu nelielo pieredzīti, kad viņš vēlas apmierināt zinātkāri, ir ieinteresēts saistīt teikto ar reālo – tāpēc mūsdienu pedagoģijā galvenais uzsvars likts uz mācībām, kuras iespējams sasaistīt ar dzīvi.”

Agija smej, ka par pedagogu nevar strādāt katrs: “Jābūt pacietībai un labai nervu sistēmai – tas, protams, tikai tāds joks, bet, ja nopietni, tad pedagogam pašam kā personībai jābūt interesantai, radošai un daudzpusīgai.” Agija uzskata, ka, ja skolotājam pašam nav ne mazākās intereses par tematu, kuru tas pasniedz, viņš bērnam neko nevar iemācīt: “Bērns to visu redz un jūt, tāpēc arī no bērna nevar sagaidīt to atdevi, uz ko pedagogs uzstāj. Tas arī ir izskaidrojums konfliktiem skolās, piezīmēm dienasgrāmatās – stundas laikā nekoncentrējas vai neklausījās skolotājas teiktajā. Bet kāpēc bērnam to darīt, ja pašu pedagogu tas neinteresē?”