Ziņas

Redzeslokā

Stādītprieks jāsamēro ar apdomu

Stādīt prieks nezūd. Par to gandarīta stādu audzētavas “Silavirši” saimniece Anželika Burašņikova.Foto: Sarmīte Feldmane

“Vēlēšanās stādīt un audzēt nekur nav pazudusi. Pavasara drudzis ir sācies, un pret to vakcīna nav izdomāta,” saka stādu audzētavas “Silavirši” saimniece Anželika Burašņikova.

Jau maija sākums, citus pavasarus daudzi dārzi arī Vidzemē jau bija sastādīti.    “Aukstais laiks visu aizkavējis vismaz par pāris nedēļām. Augi, kuriem sen būtu jābūt ārā, vēl aizvien ir siltumnīcā. Kā darīt, nezinu, katram sava pieredze. Arī mēs taustāmies, sekojam laika prognozēm.    Cilvēki jautā, vai var stādīt. Kailsakņu stādu, kad tam jau lapas, vairs nav ieteicams stādīt. Bet patlaban augsne vēl ir vēsa,” spriež stādu audzētāja. Viņa pastāsta, ka tie, kuri vēlas iegādāties stādus, nekautrējas prasīt visdažākos padomus. Un atkal – katram ir sava pieredze. Arī jārēķinās, kur dārzs atrodas, kur stādi auguši.

Anželika ievērojusi, ka, piemēram, zaubēnieši vienmēr pajautā, kur atrodas stādaudzētava. Ar to vien, ka pie Cēsīm, nepietiek, ja pasaka, ka Gaujas kalnā pie Ērgļu klintīm, uzreiz vērtē, ka tur ziemas ir bargākas.
“Vidzemē jārēķinās ar ziemām un to, ka tā ražīgā ābele, kas aug Kurzemē, te var izsalt. Tāpat ar ogulājiem, dekoratīvajiem krūmiem,” atgādina stādu audzētāja.

“Silaviršu” saimnieki Anželika un Igors    Burašņikovi piedāvā augļu koku, ogulāju, arī aveņu, zemeņu, krūmmelleņu, lielogu dzērveņu, sausseržu,      aroniju stādus, kā arī plašā klāstā skujeņus,    dekoratīvo koku un krūmu stādus. Anželika uzsver, ka      piedāvā tikai tās ābeļu šķirnes, kas aug Vidzemē. To nav tik daudz, bet labāk taču iestādīt to, kas augs. Stādu audzētāja atgādina, ka kauliņkokus, sevišķi ar kailām saknēm, labāk stādīt pavasarī, kamēr tie vēl ir pumpuros . Savukārt tos augus, kas audzēti podiņos, var stādīt visu vasaru un pat rudens sākumā.

“Šopavasar vairāk pērk stādus, kuri dos ražu: ābeles, bumbieres, ķiršus, ogulājus. Krūmmellenes pērk daudzi, katrs grib iestādīt pāris stādu. Redzams, ka pircēji ir apdomīgāki, izvērtē, ko pirkt, vai var atļauties. Krīzes laiki pārdzīvoti, pieredze ir,” atklāj Anželika un piebilst, ka daudzi jautā par    augļu koku un ogulāju apgriešanu.    Par to viedokļi dažādi. Katram sava pieredze, kas der un kā ērtāk saimniekot.

Diemžēl, domājot par stādīšanu un audzēšanu, par pareizu augsnes izvēli un mēslošanu atceras ne katrs. Visbiežāk stādījums tiek pārmēslots. “Par augsni un mēslošanu īpaši piekodinu. Ja augam nepatīk mitra vieta, tas neaugs, ja jāaug pārāk karstā saulē, arī nepatiks. Tāpat stādīt vislabāk vajadzētu, ja diena apmākusies. Ja augs nav pieradis būt saulē, tas var apdegt,” pieredzē dalās Anželika.
Viņa pastāsta, kā kļūdījušies daži dārzu kopēji.    Kāds nopircis tūjas garai rindai. Izracis kārtīgu reni, salicis mēslus un iestādījis.    Tūjas nokalta, kūtsmēsli nodedzināja saknes. “Skujeņiem amonjaku saturošas vielas    ir kaitīgas,” atgādina “Silaviršu” saimniece.

Stādu audzētavā ir plašs hortenziju piedāvājums. Anželika atzīst, ka to mode nav pārgājusi. Au­dzētava iepērk jaunstādus, divus gadus audzē, sapodo un, pieradināti pie vietējiem apstākļiem, tie nonāk    tirgū. Kāda pircēja sūdzējusies,  ka nopirkusi nepareizu šķirni, negribējusi rozā, bet zied rozā. Izrādās, nav vainīga šķirne, bet skābā augsne. Augsne ietekmē ne tikai to, kā augs aug, bet arī ziedu krāsu.

Anželika pastāsta, ka daudzi pie savas mājas vēlas tādu zelta lietu, kāds aug Cēsīs pie viesnīcas. “Daudziem tas ziemā apsalst, citiem neizaug, augs ir ļoti cimperlīgs, ar to gan jārēķinās,” teic Anželika.

Viņa vairākkārt uzsver, ka katrs mācās no savām kļūdām un, protams, arī citu. Kaut ko audzējot, jārēķinās ar ļoti daudziem faktoriem, kas ietekmē un varētu ietekmēt. Anželika atklāj, ka šoziem daudzas hortenzijas aizgājušas bojā. “Bija biezs sniegs, zem tā pelēm silta un laba dzīve.    Kad bija aukstais laiks, vēl papūtām sniegu uz stādiem, lai siltāk.      Pavasarī no stādiem bija    palicis nograuzts zariņš bez saknēm. Paši vainīgi, neiedomājāmies,” stāsta stādu audzētāja ar vairāk nekā desmit gadu pieredzi.

Ik gadu “Silaviršu” piedāvājums palielinās. Anželika uzsver, ka ziema paiet mācoties,    apgūstot jaunas pieredzes. Lielākoties tās tiek gūtas    ārzemju periodikā, ne    latviskajā interneta vidē. Diemžēl ikdienā nākas saskarties ar gana daudz muļķībām, kas tiek tiražētas. “Atnāk pircējs un rāda žurnālu, bet saproti, ka patiesība ir cita. Nākas skaidrot, bet ir jau par vēlu. Cilvēks apmulst un nesaprot, kam ticēt.    Tie, kuri vēlas iekārtot dārzus, nāk ar izstrādātiem projektiem, lai iegādātos augus. Saķeru galvu – rozes un skujeņi kopā. Skaisti izskatīsies, nenoliedzami, bet rozēm vajag daudz organisko mēslu, skujeņi no tā nodegs. Jāpadomā arī, kā katram augam varēs nodrošināt tieši tam piemērotākos apstākļus,” pastāsta Anželika un uzsver, ka par kļūdām un citu pieredzi ir jārunā, jo katrs taču iegādājas stādu, ticot, ka tas izaugs, priecēs ar ziediem, lapu krāsām vai dos augļus.

“Tie, kuri kopj dārzus, ir pozitīvi un uzņēmīgi cilvēki. Ja arī kaut kas neizdodas, stāda atkal. Man arī šoziem rozes apsalušas, daiļdārzā ir zudumi. Ja tagad strauji sāksies siltums un ievas ziedēs reizē ar maijpuķītēm, ceriņiem un magnolijām, kā jau pirms gadiem pieredzēts, ar problēmām jārēķinās. Ja vēl trūks mitruma, stādot tas jāņem vērā. Līdz ar siltumu būs jāsāk cīnīties pret kaitēkļiem, kuri arī gaida savu laiku,” saka “Silaviršu” saimniece Anželika    Burašņikova un pauž pārliecību, ka kārtīgu dārza kopēju nevar nobaidīt ne bargs sals, ne lietavas, ne sausums.