Ziņas

Sports

Sporta svētki – vairāk izklaide, ne sacensības

Kaives pagastā sporta svētki katru gadu notiek gan ziemā, gan vasarā.

Atskatās uz ziemas sportu

Par sporta svētku organizēšanu rūpējas Nikolajs Buraks. Šī gada ziemas sporta spēles viņš uzskata par veiksmīgām. Trīs kilometru slēpošanā gan piedalījušies tikai kādi desmit dalībnieki, bet nobraucienā no kalna, lēkšanā pār tramplīnu, stafetē, šaušanā ar pneimatisko šauteni dalībnieku bijis diezgan daudz.

N.Buraks: „Interesanti, ka uz Kaives apļiem, kur ir tikai trīs kilometru distance, atnāk desmit dalībnieki, bet uz Alauksta slēpojienu, kur ir ļoti gara distance, gribētāju ir vairāk. Turp regulāri organizēju kādu 12 cilvēku grupiņu. Pašvaldība dod transportu, bet parasti vēl kādi brauc arī ar privāto auto. Kādreiz, kad mašīnās nav vietu, puiši kāpj uz slēpēm un aizslēpo līdz Alaukstam, pieveic distanci un vēl atslēpo mājās. Pats arī kādreiz tik dulls esmu bijis. Ja ļoti gribas piedalīties kādā slēpojienā, bet viņam nav inventāra, varu piedāvāt divus slēpju pārus.” Tā kā N.Buraks pats kādreiz bijis slēpotājs, viņš arī kaivēniešus vairāk gribētu iesaistīt šajā sportā: “Izdomāju savu taktiku. Gribu izveidot biatlona mērķus. Ir cilvēki, kas grib šaudīties, tos tad varētu arī piedabūt slēpot.”

N.Buraks bijis slēpotājs, rajona sacensībās ieguvis arī sudraba un zelta medaļas, Alauksta slēpojienā ieguvis 7. vietu, slēpojis Līgatnes maratonos, ko atzīst par ļoti grūtiem, bet interesantiem, un vēlētos, lai tie tiktu atjaunoti: „Tagad pagastos sporta svētki vairāk ir izklaides pasākumi. Kolhozu laikos tās bija diezgan nopietnas sacensības. Piemēram, ziemā bija jāslēpo pat desmit kilometru distance.” Vasarā sporto labprātāk

Vasaras sporta svētki pagastā ir apmeklētāki. N.Buraks: „Tad ir silts un labs laiks, tāpēc cilvēku vairāk. Šovasar sporta diena būs augustā. Šajos svētkos parasti ir skriešana, tāllēkšana, svaru bumbas celšana, volejbols, virves vilkšana un citas disciplīnas. Parks, kur rīkojam pasākumu, sakārtots, ir arī volejbola laukums. Pagājušajā gadā volejbols pajuka, jo veica labiekārtošanu. Šogad kūdīšu puikas, lai iet volejbolu uzspēlēt. Paši tīrīja un kārtoja laukumu, tagad lai izjūt prieku!”

Pirms dažiem gadiem grupiņa interesentu volejbolu spēlēja arī skolas zālē, tagad viss noklusis. Pēc N.Buraka domām, volejbolisti varētu aktivizēties, jo nu ir laukums. Jautāts, vai pagastā ir kāds sportists, kas nopietni trenējas, piedalās sacensībās, N.Buraks ar nelielu ironiju atbild: „Jaunie tikai litrabolu pie veikala spēlē. Divdesmit gadu vecumā vēl savācas uz sporta svētkiem, bet tiklīdz sasniedz 30, tā vairs neko negrib. Ir jau pa kādam, kas ziemā ar slēpēm pabraukājas, bet maz. Nopietnāku sportistu nav. Kamēr iet skolā, kaut ko dara, piedalās sacensībās, bet pēc tam visu pamet.” Vērtējot situāciju, ka daudzi aizraujas ar alkoholu, N. Buraks uzsver: „Cilvēkam vajadzīga pietiekami liela alga, lai ik pa pieciem gadiem var nomainīt mašīnu un izremontēt vai uzcelt māju, tad ir citas intereses un viņš nenodzeras. Ja alga ir simts lati, tad tur nekas nesanāk. Cilvēks naudu vienkārši nodzer.” Sportošanai, pēc N.Buraka domām, kaitējušas arī modernās tehnoloģijas, kas jauniešus piesaista vairāk. Skolā nevingrotāju nav

Skujenes pamatskolas sporta skolotāja Agita Pļešakova atzīst, ka sporta stundās ar bērniem ir viegli strādāt: „Akreditācijā man jautāja, kā tieku galā ar nevingrotājiem. Man tādu nav! Ja kādam ir ārsta zīme, ka nedrīkst sportot, lieku mācīties teoriju. Tādējādi bērniem nav vēlēšanās simulēt slimošanu. Turklāt klases ir mazas, katram audzēknim individuāla pieeja. 9. klases skolēni izteikuši vēlēšanos papildus trenēties, bet to izjauc sabiedriskās satiksmes grafiks. Tūlīt pēc stundām skolas autobuss bērnus izvadā pa mājām. Ja kāds vēlas piedalīties pēcstundu nodarbībās, tad jāmeklē citas braukšanas iespējas. Skolēniem iespējams piedalīties sporta pulciņā, kas iekļauts stundu sarakstā un ir kā papildu nodarbība, kurā piedalās visi bērni. Pirms trim gadiem četri vietējie skolēni Priekuļos sāka trenēties biatlonā. Bērnus uz treniņiem veda vecāki.”

Skolotāja bērnus regulāri ved uz dažādām rajona sacensībām – rudenī un pavasarī vieglatlētikā, uz Cēsu pavasara skrējienu, ziemā cenšas piedalīties slēpošanas sacensībās, lai arī ir grūti konkurēt. A.Pļešakova: „Tas tāpēc, ka tur visi pārsvarā izmanto slīdsoli, bet man grūti to iemācīt, jo skolai nav tehnikas, ar ko izveidot trasi. Tā kā klases ir mazas, sacensībām grūti izraudzīt spēcīgu komandu, piemēram, stafetei, tāpēc individuālajās disciplīnās rezultāti ir labāki. Ļoti bieži rajona sacensībās iegūstam 4. vai 5. vietu. Tad mazliet žēl, ka tikai nedaudz pietrūcis līdz labākajām vietām, bet mazai lauku skolai tie tāpat ir ļoti labi rezultāti. Šobrīd nav daudz sportistu. Ir Dainis Bondars, kuram labi rezultāti augstlēkšanā. Pirms tam bija Māris un Mairis Keiši vieglatlētikā, Ieva Lukstiņa slēpošanā un Vivita Miķelsone vieglatlētikā un slēpošanā. Bet šie bērni pie mums vairs nemācās, absolvējuši skolu vai aizgājuši uz Draudzīgā aicinājuma ģimnāziju. Lai sasniegtu labus rezultātus sacensībās, ir ilgstoši jāstrādā, nepieciešami intensīvi treniņi vismaz četras reizes nedēļā, bet mēs varam sportot tikai stundās un sporta pulciņa papildus nodarbībā. Tas ir par maz.” Sporta laukums prasa jaunu segumu

Kad pirms pieciem gadiem skolotāja sāka strādāt, skolā no sporta inventāra bija tikai basketbola bumbas, bet tagad ir gandrīz viss – nav tikai baļķa, līdzteku un stieņa. A. Pļešakova: „Pašvaldība ir nopirkusi visu, ko esmu lūgusi. Arī zāle ir samērā liela, kaut arī tai nepieciešams remonts. Tajā nomainīti logi un jumts, tagad gaidām, kad pašvaldība varēs veikt kosmētisko remontu. Tāpat nepieciešams atjaunot sporta laukumu. Tam nepieciešami milzīgi līdzekļi. Sarunas ar pašvaldību ir ievadītas un domāju, ka, tiklīdz radīsies iespēja, tā mums palīdzēs. Pagaidām sporta laukumam seguma gandrīz nav, pašu spēkiem kaut kā to uzturam, kopā ar bērniem ravējam.”

Skolotāja visus gadus, izņemot šo, bērnus vedusi uz baseinu Cēsīs, Cīrulīšos. „Izkārtoju tā, lai braucieni notiktu sporta stundu un pulciņu laikā un atpakaļ būtu pirms skolas autobusa. Tādējādi varēja braukt tikai mazie bērni, kam agrāk beidzas stundas. Nereti skolēns baseinu ierauga pirmo reizi, jo citas iespējas to apmeklēt viņam nav. Bērni iemācās peldēt, norūdās. Par to vecāki teikuši paldies. Gribētu varbūt braukt uz kādu slēpošanas kalnu, bet tas ir pārāk dārgi. Ziemā no janvāra līdz pat martam parasti slēpojam – mums apkārtne ir ļoti pateicīga, daudz pakalnu. Visi bērni ir uz slēpēm, vecāki nopirkuši pat ļoti labu inventāru. Kam tā nav, iedodu no skolas. Tas gan ir ļoti nolietots – vecas koka slēpes ar vecajiem zābakiem. Kādi septiņi pāri sanāk. Domāju, ka inventāra iegādē liela nozīme ir vecāku attieksmei, jo ne vienmēr tie, kas apgalvo, ka nevar atļauties nopirkt slēpes, tiešām nevar. Atļaujas modernus mobilos telefonus un citas lietas, bet slēpes ne,” saka A.Pļešakova.