Pirkt tikai to, kas vajadzīgs, salabot salabojamo, nevis iegādāties jaunu un kopumā savā ikdienā samazināt atkritumos nododamo un izmetamo lietu daudzumu, to cēsniekiem aizvadītajā sestdienā mācīja “Zero waste” dienā.

Viena no “Zero waste” (nulle atkritumu) dienas sadaļām bija diskusija, kurā runāja par šo dzīves filozofiju, izskanēja piemēri, dalījās pieredzē, tika pārrunāti veicamie uzdevumi, lai samazinātu atkritumu apjomu ikdienā. Zero waste atbalstītāji vairākkārt uzsvēra, ka tā ir dzīvesveida filozofija, kas rosina samazināt saražoto atkritumu daudzumu un veikt apzinātus pirkšanas lēmumus.

Kustības “Zero Waste Latvija” pārstāve Dzintra Ozolniece prezentācijā iepazīstināja ar bezatkritumu principiem, akcentējot, ka būtiski atteikties no liekiem pirkumiem, būt apdomīgiem patērētājiem, neuzķerties uz tirgotāju izreklamētajām atlaidēm: “Tik bieži uz tām uzķeramies, pērkot pēc principa – varbūt noderēs. Ar šīm reklāmām, atlaidēm mums arvien vairāk uzspiež patērētāju kultūru, lai pērkam arvien vairāk. Bet tieši ar šo principu maiņu varētu sākt, domājot par bezatkritumu dzīves veidu.”

Uz “Druvas” jautājumu, kā mainīt sabiedrības domāšanu, jo vairums, iespējams, pat neaizdomājas, ka arī viņu spēkos ir mazināt atkritumu apjomu, D. Ozolniece norādīja, ka jāsāk ar jaunās paaudzes izglītošanu, lai tā šo filozofiju skaidrotu vecākiem, vecvecākiem. “Esmu runājusi ar daudziem gados vecākiem cilvēkiem par šo tēmu, viņi saka, lai nemācu dzīvot. Tāpēc pareizāk runāt ar bērniem, jauniešiem, par to aktīvāk vajadzētu diskutēt arī masu medijos, taču pagaidām par to tiek minēts tikai garāmejot. Jādomā, kādos apstākļos augs mūsu bērni, mazbērni, vai nodosim viņiem arvien piesārņotāku vidi. Jāskaidro, ka, dzīvojot pēc zero waste principa, varam ietaupīt naudu. Arī tas var būt būtisks stimuls. Svarīgi saprast, ka zero waste nepasliktina dzīves līmeni, bet tieši otrādi – uzlabo.”

Arī Cēsu novada pašvaldības Attīstības un būvniecības pārvaldes vadītājs Atis Egliņš – Eglītis norādīja, ka nav pareizi mācīt, bet jārāda labās prakses piemēri atkritumu mazināšanā. “Lūdzu kolēģiem izstrādāt sarakstu, ko varētu darīt, lai samazinātu atkritumu apjomu pašvaldībā, tās pakļautībā esošajās iestādēs. Tā soli pa solītim varam virzīties uz šo mērķi.”

Ar bezatkritumu pieredzi uzņēmējdarbībā dalījās mākslas telpas “MALA” vadītāja Kristīne Auni­ņa, veikala “Ieber.lv” vadītāja Ag­nese Gaidelone, bet Signe Jānel­siņa stāstīja par Cēsu tiešās pirkšanas kopienu, kurā arī cenšas ievērot šo bezatkritumu principu.

Diskusijā daudz tika runāts par atkritumu apjoma mazināšanu, šķirošanas nepieciešamību. Uz­ņē­muma “Balticfloc”, kas nodarbojas ar makulatūras pārstādi, pārstāvis Edžus Cābulis norādīja, ka nav pareizi pieskaitīt makulatūru pie atkritumiem. Pareizāk būtu teikt, ka tas ir izejmateriāls, jo ir pārstrādājams. “Domājot par bezatkritumu dzīvesveidu, vispirms akcents jāliek uz šķirošanu, jo gandrīz viss ir pārstrādājams, ” sacīja Edžus Cābulis.

A. Egliņš – Eglītis uzsvēra, ka svarīgi, lai šie jautājumi tiktu aktualizēti arī politiskajā līmenī, un, ja tas nenotiks, būtiskas virzības nebūs.
Diskusiju uzmanīgi klausījās cēsniece Līga, kura atzina, ka bezatkritumu dzīvesveids ir jautājums, par kuru tiešām vērts domāt: “Vērts padomāt, kāda būs vide, kurā dzīvos mūsu bērni, kādu to viņiem atstāsim. Pieļauju, ka lielai daļai cilvēku ļoti kardināli nāktos mainīt domāšanu, dzīves uztveri,bet man šie jautājumi ir pašsaprotami. Viss jāsāk maziem solīšiem, jābūt pacietīgiem, te nekas ātri nenotiks. Dzīvesveids ir tas, kas mainās vislēnāk.”

Līdztekus diskusijai visas dienas garumā apmeklētājiem bija iespējams piedalīties dažādās darbnīcās, jo princips – neizmet, bet salabo – ir viens no zero waste stūrakmeņiem. Gatis Kreicbergs bija gatavs palīdzēt salabot saplīsušos velosipēdus, Elīna Pekšēna mācīja no T-krekliem un citiem nevajadzīgiem audumiem izgatavot auduma maisiņus un rotaļlietas, bet “Repair Café Rīga” pārstāvis Krišjānis Liepa kopā ar Cēsu meistariem vadīja elektronikas remonta darbnīcu. Galvenais tās mērķis nav tikai salabot un atjaunot, bet arī iemācīt dalībniekiem, kā to izdarīt pašiem, lai mazāk lietu nonāktu atkritumos, bet vairāk tiktu atkārtoti izmantotas.

Uz jautājumu, kā pārliecināt cilvēkus par šādu soli, jo vairums domā, ka vienkāršāk nopirkt jaunu, nekā meklēt, kas salabos, viņš atzina, ka visefektīvākais veids ir parādīt, ka tas nav sarežģīti: “Kad īpašnieks salūzušo iekārtu salabo savām rokām, tā iegūst pavisam citu vērtību.”
To, ka pašam iespējams salabot kādu no ierindas izgājušu ierīci, pārliecinājās cēsniece Gunta Kaugare, kura meistaru uzraudzībā salaboja kādu mīļu galda lampu, kas pārstājusi darboties. Viņa atzina: “Ārā to nemetu, uzzinot par šo darbnīcu, ņēmu un nācu šurp. Atzīšos, tas bija ļoti interesants piedzīvojums. Pirmo reizi ņemt lodāmuru rokās bija nedaudz bail, jo pret elektriskajām ierīcēm izturos ar piesardzību, taču tagad esmu gandarīta par savu veikumu.”

K. Liepa pastāstīja, ka rudens pusē Cēsīs noteikti būs vēl kāds “Repair cafe” pasākums: “Tas nav bizness, šādi popularizējām vērtības, atbalstām, zero waste principu, un gribam, lai par to domā arvien vairāk līdzcilvēku. Ceru, ka izdosies atrast arī vietējos meistarus, kuri grib mācīt, konsultēt.”

Pasākums notika zinātnes un mākslas centrā “Brūzis”, to rīkoja Vides risinājumu institūts, mākslas telpa “Mala” un citi partneri.