Televīzija kopš tās izgudrošanas savu svaru un varu pār cilvēku prātiem nav zaudējusi. Ja kas tiek parādīts zilajā ekrānā, tad tā ir patiesība, jo katrs taču pats savām acīm redzējis. Ka var rādīt vienu un stāstīt atšķirīgas lietas, par to jau ikdienā iedomājas retais.

Televīzija ir visvarena. Ja tevi tur parāda, tad pašsaprotami, ka nākamajā dienā kāds nejauši satikts noteikti pateiks: „Es tevi televizorā redzēju!” Kādā sakarā, tas vairs nav svarīgi. Televīzija rādīja, visa Latvija redzēja, es arī.

Televīzija ar savu spēju būt katrā mājā kļuvusi par ģimenes locekli. Ekrānā katru vakaru tev aizvien pazīstamāki cilvēki kaut ko pastāsta, tev padzied. Jo biežāk viņus redzi, jo pazīstamāki kļūst diktori, aktieri, dziedātāji, arī politiķi. Viņi ir kā savējie, kaimiņi, kurus regulāri satiec. Ar kuriem vari arī aprunāties, un būtiski – viņi nerunā pretī. Un tad kādu dienu veikalā pēkšņi satiec cilvēku no ekrāna. Vispirms ir pārsteigums – viņš nemaz nav tik garš vai īss, arī kleita mugurā tāda prasta, sejā daudz krunku. Bet ko darīt? Vai man viņš jāsveicina, pazīstams taču, nebūs pieklājīgi, ja izlikšos, ka nepazīstu. Īsti nemākot novērtēt situāciju, televīzijas skatītājs, pārsteigumā iepletis acis, raugās virsū pazīstami svešajam, tad noslēpj pārsteigto vaigu un manās prom. Lai kaimiņiem stāstītu: “Zini, ko es veikalā redzēju! Nemaz nav tāds kā ekrānā!”
Televīzija rada vilšanos dzīvē un reizē arī dod slavu. Vai gan citādi tik daudzi jau sabiedrībā gana pazīstami mākslinieki piedalītos apšaubāmas kvalitātes šovos? Galvenais – tevi rāda televīzijā.

Kādā pagastā starp kaimiņiem bija izcēlies konflikts. To risināt bija atsteidzies raidījums „Degpunkts”. Dažu minūšu sižets televīzijā uz mūžu deva atpazīstamību Ausmai. Pagastā neviens viņu vairs citādi nesauc kā par „Degpunkta” Ausmiņu. Un visi zina, par kuru ir runa. Tas nekas, ka sen jau aizmirsies, kā tur īsti bija, par ko kaimiņi plēsās.

Gribi, lai tevi pazīst, par tevi runā, – nokļūsti TV ekrānā. Lai kā visi slavē sociālos tīklus, tie tomēr tādu atpazīstamību nedod.