Vēl pagājušajā nedēļā gladiolas, asteres, dālijas priecājās par aizejošās vasaras saules stariem, šodien tās kļūst par 1.septembra puķēm. Tām, kuras dažāda vecuma skolasbērni pirmajā jaunā mācību gada dienā nes saviem skolotājiem.

“Tā ir skaista tradīcija, un nav svarīgi, kā sākusies. Jaunākajās klasēs bērniem patīk skolotājām kaut ko uzdāvināt. Ja skolotāja priecājas, bērns ir laimīgs. Pēdējos gados esmu novērojusi, ka arī vecāko klašu skolēni 1.septembrī uz skolu iet ar puķēm. Skaisti,” domās dalās cēsniece Aija Kalme un piebilst, ka pirmajā skolas dienā bērni, otrklasniece un ceturtklasnieks, jau nebūs jāmudina paņemt puķes skolotājai.

Par to, kā iedzīvojusies tradīcija 1.septembrī skolotājiem nest ziedus, tā īsti “Druvai” neizdevās uzzināt, bet radās sapratne, ka to, lai arī plaukušu padomju laikā, nevajadzētu nīcināt.

Cēsniece Ruta Bērziņa jau no 60.gadu sākuma audzē gladiolas. Tās ir cēlākās un visbiežāk fotogrāfijās redzamās puķes pirmklasnieku rokās. “Man patīk visas puķes. Kā nopirku pirmos gladiolu sīpolus, tā šīs puķes aizvien audzēju. Kāda šķirne iznīkst, cita nāk vietā. Vecās šķirnes ir izturīgākas, tās neslimo, jaunajām ziedi krāšņāki. Gladiolas skaistums ir ziedu formā un krāsā,” domās dalās Ruta Bērziņa un piebilst, ka tāda pavisam melna gladiola gan vēl nav selekcionēta, jo `Melno maģiju’ par tādu nevar saukt. Rutas dārzā aug ap 60 šķirnēm gladiolu. “Katra puķe prasa daudz darba, bet gladiolas daudzi neaudzē tāpēc, ka jādomā par to pārziemināšanu. Darba nav maz – kad novāc, sīpoli jānomazgā, tad jāžāvē, jānoliek glabāšanai. Toties kādi skaisti ziedi rudenī,” pastāsta Ruta un atzīst, ka gladiolas viņai visu mūžu saistās ar pirmo skolas dienu, kaut tad, kad pati mācījās, šīs tradīcijas nebija. “Vecāki laikam jau tāpēc, ka pašiem kādreiz vecāki gādāja gladiolas, arī tagad tās izvēlas, ko nest uz skolu,” bilst gladiolu audzētāja.

Vaives pagasta “Vaisuļos” arī dobē ar krāsām priecē gladiolas, spurojas asteres, bet garās dobēs zied dālijas. Saimniece Anna Riževa atzīst, ka ar katru gadu aizvien retāk pie mājām redzamas dālijas. Tiem, kam tās patīk, parasti šo puķu ir daudz, viņi veido kolekcijas. “Dālijas labi izskatās garās dobēs, ar tām var veidot krāsainu žogu,” bilst Anna un pastāsta, ka katru pavasari nopērk kādu jaunu šķirni, kas ļoti iepatīkas. Tā kā dālijas bagātīgi cero, bet gumus mest ārā žēl, dobes katru pavasari kļūst aizvien garākas. Viņa nebūt neuztraucas par gumu uzglabāšanu ziemā, pagrabs ir piemērots, lai tiem nekas nenotiktu. Anna priecājas, ka ikdienā saimniecībā palīgos labprāt nāk mazdēls Mārtiņš, kuram patīk lauku darbi un arī puķes. “Savā laikā bērni uz skolu 1. septembrī nesuši gladiolas, asteres, dālijas. Bija gadi, kad modē bija lauvmutītes, kuras pavisam aizmirstas, tad bija puķu zirņu, vēlāk puķu pušķu laiks. Puķu mode arī mainās, bet tradīcija dzīvo,” saka vaivēniete.