Raksti

Skolās

Topošie mūziķi – jaunības spārnoti

Svin dzīvi. Cēsu Mūzikas vidusskolas 1. kursā uzņemtie jaunieši ir enerģijas un cerību pilni, tāpēc kursa sanāksmei veltītās minūtes viņiem aizrit vienos smieklos.
Foto: Marta Martinsone - Kaša

Klases stunda Mūzikas vidusskolā sākusies, kad tai pievienojas vēl divas meitenes – gaišmate Anete Gārša un tumšmate Olīvija Lu. Tagad viņi visi ir kopā. Redzams, cik tas ir liels spēks – 25 jaunieši šovasar sapulcējās, lai tieši Cēsīs iegūtu vidējo
profesionālo izglītību vokālajā mākslā, mūzikas instrumentu spēlē, kordiriģēšanā.

Kursa vadītājs Jānis Jansons sveicina meitenes, kuras nupat pievienojušās, Alisi apsveicot ar nule gūtajiem panākumiem – pirmo vietu prestižā pianistu konkursā Rīgā, bet tumšmatei Olī­vijai atgādina, ka labās sekmes skolā viņai jau dod iespēju saņemt stipendiju. Meitenes piebiedrojas, lai ar kursu kopā fotografētos un pastāstītu žurnālistiem, no kurienes katrs atnācis, lai profesionāli apgūtu mūziku reizē ar vidusskolas mācību kursu.

Olīvija kursabiedriem izteic jautājumu, bet tas latviski izskan tik neparastā darbības vārdu locījumā, ka jaunieši uz to atsaucas, skaļi iesmejoties. Meitene mazliet apmulst, bet, sapratusi, ka lietojusi latviešu valodā nepareizu gramatisku formu, iesmejas pati un tūlīt sakāmo izlabo, kā arī saņem gaidīto atbildi. Žurnālistu vaicāti, cik no jauniešiem Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas 1. kursā ir no pašām Cēsīm, paceļas vien četras rokas. Starp tām ir Olīvija Lu un Alise Gārša.

Jautājums kursabiedriem, kas no Olīvijas mutes izskanēja latviski tik neparastā darbības vārdu formā, liek pajautāt, vai meitene tiešām augusi Latvijā. Olīvija atbild, ka patiesībā ir no Ķīnas un tikai trešo gadu ar ģimeni dzīvo Cēsīs. Ķīnā meitene sākusi apgūt vijoļspēli. Salīdzināt mācību metodes mūzikā un instrumentu spēlē dzimtenē un tagad Eiropā Olīvija neņemas. Viņa pastāsta, ka Ķīnā mācījusies pie privātskolotāja. Talants un mērķtiecība abām vienaudzēm – Alisei Gāršai un Olīvijai Lu – šovasar deva iespēju vēl pirms mācībām vidusskolā iznākt uz Vidzemes kon­cert­zāles skatuves ar solo priekšnesumu Vidzemes jauno talantu koncertā.

“Jaunība svin dzīvi!” tā tikko uzņemto, skolā kuplāko 1. kursu raksturo mācību pārzine Ilze Vadze. Interese par izglītības iegūšanu Cēsīs izrādījusies tik liela, ka latviešu valodas, matemātikas un vēstures stundās, kad visi satiekas, divdesmit piektajam skolēnam klases solā nav vietas, atliek piesēst uz klavieru soliņa. “Ja būtu vēl vairāk audzēkņu, mēs dalītu divās klasēs,” saka Ilze Vadze. Jaunieši pēc pirmajiem diviem mēnešiem Cēsu Mūzikas vidusskolā teic, ka skolas izvēlē nav vīlušies.
Alise Bērziņa ieradusies no Daugavas krastiem Latgalē, viņa sajūsmā par vienaudžiem Vidze­mē, saredz vidzemnieku labās īpašības, Lelde Kaktiņa, Lāsma Kabluka un Artūrs Pūpols no Alūksnes puses gan sajūt, ka cēsnieki viņus – malēniešus – mazliet pavelk uz zoba patskaņu o un e izrunas dēļ. Šī izloksne cēsniekiem un rīdziniekiem, kuri arī pievienojušies Cēsu vidusskolā, šķiet neparasta.

Elīna Petrovska un Anete Da­ne teic, ka iedzīvošanās Cēsīs sākumā bijusi neparasta. Tas bijis laiks, kad jāatvadās no sapņa mācīties vidusskolā Rīgā, taču mūsdienu iespējas neliedz uzzināt, kas galvaspilsētā notiek. “Tur nav tik draudzīgs pirmā kursa kolektīvs kā te,” noskaidrojušas skolnieces. Meitenes vērtē, ka neviens nav atstumts, lai arī no kurienes ieradies mācīties mūziku. Par meiteni, kura pirms trim gadiem atbraukusi uz šejieni dzīvot no Ķīnas, latviešu meitenes saka: “Viņa ir ļoti mīļa.” Jauniešiem patīk Olīvijas klātbūtne. Ja meitene no Ķīnas mēdz kādu vārdu pateikt neparasti, latviešu jaunieši teic, ka sakāmais kontekstā tāpat ir saprotams. Olīvija Lu labi apguvusi latviešu valodu un patiesībā runā pareizi, varbūt kāda atsevišķa vārda formu izveido nepareizi.

Pedagogi ievērojuši, ka mūzikas skolas pirmā kursa audzēkņi labprāt atbalsta meiteni no tālas zemes, kurai iejušanās mūzikas vidusskolā, iespējams, ir daudz sarežģītāka nekā pārējiem, kas uz skolu mērojuši vien simts vai 150 kilometrus un mācās savas nācijas veidotās tradīcijās. “Mēs visi vienmēr esam mācījušies savā valodā, bet Olīvija Latvijā ir tikai trīs gadus,” pamato klasesbiedri.

Elīna un Anete lielāku nozīmi piešķir tam, kā kursā veidojas attiecības. “Olīvija pirmā pamana, ja kāds no mums jūtas slikti. Tad viņa pienāk un apvaicājas, apkampj. Viņa ir labsirdīgs cilvēks un to arī izrāda,” viena caur otru grib pavēstīt meitenes, Olīvijas kursa biedrenes. “Tik atvērtas un sirsnīgas mēs pašas nemaz neesam, ja nu vienīgi reizēm,” spriež topošās mūziķes, bet,saskatījušās cita ar citu, sirsnīgi iesmejas. Nudien, skolotāji trāpīgi novērtējuši pienācējus mūzikas vidusskolas 1. kursā. Jaunieši svin dzīvi, tātad gatavi pieņemt jauno un neparasto.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *