Raksti

Skolās

Sākusies studenta ikdiena

 

Nikola Kovaļevska,

Biznesa augstskolas “Turība”
Komunikācijas fakultātes 1.kursa studente 

Studējot pirmo mēnesi, radās pārdomas par to laiku, kas man pašai nu jau ir aiz muguras. Par studēšanu, par izvēlēm un sajūtām šajā jocīgajā jaunieša dzīves posmā, kad esi absolvējis vidusskolu, bet nav skaidras vīzijas par tālāko nākotni. ‘’Ko darīt?” ‘’Kur mācīties un ko mācīties?’’ Šie ir tie jautājumi, ko katrs skolēns sev ir uzdevis.

Atzīšu, ka šis posms, kad neesi vairs skolēns un neesi vēl students, bet vēlies tāds būt, ir bija ļoti sarežģīts un pārdomu pilns, jo priekšā ir izvēle, kas izšķir nākotni. Manuprāt, šis ir viens no pēdējiem dzīves posmiem, kad var pāris nianses atstāt likteņa varā. Galvenais ir gribēt kaut ko darīt un kaut kur nokļūt, lietas pašas notiks, vajag tikai iesākt. Bet kā jau minēju – viegli nav. Ir labi, kad apkārt ir atbalstoši draugi, ģimene, skolotāji vai vienkārši cilvēki ar pieredzi, kas var dot kādu padomu. Tomēr gala izvēle ir jāveic katram pašam. Arī man bija jāveic dažādas izvēles un grūtākais bija nenolaist rokas, sastopoties ar pirmajām grūtībām.

Iespēju mācīties mūsdienās ir daudz, taču ir jāzina, ko grib un kas sanāk. Nekādā gadījumā nevajag doties apgūt kaut ko, ko tu pats nevēlies, bet spiež mamma vai vienkārši ‘’vēlāk tas būs atalgots darbs’’. Uzsākot studijas, sapratu, ka, ja man šī joma nepatiktu, es nespētu koncentrēties un prieks par visu šo procesu ātri vien pazustu. Tāpēc jābūt atklātam pret sevi un savām vēlmēm. Iespējas ir plašas šeit pat Latvijā, bet, protams, nāk līdzi dažādi apgrūtinājumi, piemēram, samaksa par izglītību un dzīvošana prom no mājas. Bet arī šīs problēmas ir risināmas. Un dažas pat bija jārisina ātrāk – labi jāmācās labi vidusskolā, kur tev visu, tā teikt ‘’ielej ar karotīti’’, jo tad var pretendēt uz valsts apmaksātu vietu augstskolā.

Man personīgi šis periods arī nebija viegls. Vidusskolu pabeidzu ar ļoti labām sekmēm, saņēmu valsts stipendiju, biju aktīva sportā un ārpusskolas dzīvē un pēc vidusskolas beigšanas, izlaidumā es biju ļoti apgarota. Šķita, ka būs viegli. Tomēr tā nebija. Sapratu, ka Latvijā ir ļoti daudz talantīgu un gudru skolēnu. Tas man lika sastapties ar pirmajām grūtībām un atteikumiem, kas pamatīgi iedragāja manu pašapziņu. Es sāku padoties un meklēt vieglākos ceļus. Prātoju, ka varbūt vajadzētu gadu paņemt brīvu no mācībām, atpūsties. Iespējams atrast darbu, pelnīt naudu, atrast darbu. Es biju zaudējusi motivāciju censties. Bet, pateicoties neatlaidīgajam raksturam, es sapratu, ka nevaru sēdēt un neko nedarīt. Es zināju, ka spēšu atrast kaut ko, kas man der, patīk, kur es tieku un kur jūtos kā zivs ūdenī, jo es taču gribu un protu tik daudz. Ir svarīgi, lai katrs pats to apzinās. Tā nu es turpināju meklēt savu vietu. Un es arī atradu. Es atradu vietu, kurā es jūtos pieņemta, jūtos mājīgi, jūtos kā vietā, kurā gribu palikt. Lai gan šķita, ka es neatradīšu, ka nav laika, ka viss ir slikti, ka nav vairs vērts censties, es tomēr nepadevos.

Turpinot par iepriekš pieminēto likteni, gribu teikt, ka tas ir palīdzējis arī man. Taču tikai tāpēc, ka es pati ļoti gribēju. Un neapšaubu, ka katram dzīves ceļā gadās grūtības, kaut kas nesanāk, pietrūkst informācijas un palīdzīgas rokas. Tas ir normāli un tā ir daļa no šī dzīves ceļa. Un no personīgās pieredzes varu droši apgalvot, ka nevajag klausīties un paļauties uz citu cilvēku stāstiem, par to, kā ir jādzīvo dzīve. Katram mums ir savs uzdevums dzīvē, katram mums ir jāiziet cauri savām grūtībām un priekiem, nevis kāda cita. Bet ir jāiet un jādara.

Studējot šo neilgo laiku, esmu iemācījusies, ka visam jaunajam ir jāsaka ‘’jā’’ un ka studenta dzīve ir jautrākais un piedzīvojumiem bagātākais posms cilvēka dzīvē. No tā nevajag mukt, tam ir jāiet pretī. Jo kad tad, ja ne tagad? Meklē, centies, piepildi. Viss būs!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *