Raksti

Skolās

Bērniņš ir īpašs. Mammas stāsts

Tatjana Mastiņa rudenī pirms diviem gadiem pārsteidza Cēsu 2. pamatskolas pedagogus. Novembra vidū viņa ar meitiņu ienākusi skolā, lai uzmeklētu tās direktoru un vaicātu par iespēju viņas jaunākajam, īpašajam bērnam mācīties šīs skolas speciālajā klasē.

“Pieci no maniem bērniem jau bija mācījušies lauku skolā, pagastā, kurā dzīvojām, vēlējos, lai arī jaunākais – īpašais bērns – mācītos turpat, būtu mums, vecākiem, līdzās, jo internātskolā Cēsīs meitiņa nevarēja iejusties. Viņai ikdienā mamma bija ļoti nepieciešama. Nepietika, ka pie bērna trīs reizes nedēļā braucu.

Mazajai Daivai ir ideāla atmiņa – var nodziedāt dzirdētu dziesmu, precīzi atstāstīt to, kas lasīts priekšā. Lai varētu spēlēt klavieres, tās mums iedeva tante. Daivai ļoti patīk mācīties, jo viņa ātri iegaumē, bet Daivai pietrūkst redzes atmiņas. Viņa nevar iet viena, jūtas apkārtējā vidē nedroša, izveidojušās aizturētas kustības. Taču rokas, kājas ir, galva strādā, bet kādu dienu meitiņa atnāk no skolas un jautā: “Kas ir invalīds?” Nesaprot, kāpēc bērni viņu tā nosaukuši. Tas man ļoti sāpēja. Bērni nerunātu to, ko nav dzirdējuši no pieaugušajiem.

Daivai ļoti patīk dziedāt, gribējās to arī mācīties, bet skolā dziedātāju pulkā viņu neņēma. Lāč­plēša dienas sarīkojumā bērniem bija jāiemācās dziesma, mājās to cītīgi apguvām. Taču skolotāja aicināja dziedāt visus no klases, tikai Daivu ne. Tas man bija pēdējais piliens, nolēmu ar bērnu pārcelties uz Cēsīm.”

Tālāk Tatjana Mastiņa stāsta par neticamām sakritībām, kas īsā brīdī pavērušas visas iespējas – noīrēt pilsētā dzīvokli, nejauši izkāpt no autobusa tieši pieturā pie 2. pamatskolas un saņemt pretim- nākšanu no skolas vadības, kaut mācību gads jau sācies. Tagad, pēc diviem gadiem, Tatjana ar prieku stāsta, ka meitai skolā patīkot viss – mācības, skolotāji, vide un skolēni, kas ir draugos ar viņu -, neviens pāri nav darījis. Daiva grib līdzināties saviem skolotājiem. Meita mammai sacījusi: “Izaugšu, iešu strādāt par skolotāja asistentu. Man skolā palīdz mācīties, es arī palīdzēšu.” Tatjana Mastiņa vērtē, ka tas ir pamatots nodoms. Kādu dienu meita no skolas atnesusi diplomu – pateicību par mammītes lomu. Daiva uzņēmusies bērnu nometnes laikā spēlēties ar speciālās klases puisēnu, kuram nepieciešams lielāks atbalsts.

Par to, kā Daiva Cēsu skolā atplaukusi, priecīgs arī tētis, kurš sākumā neticējis tādai iespējai pilsētā. Vīrietim, kurš allaž dzīvojis laukos, licies, ka pilsētā viņam un bērniem būs grūti iejusties, jo lauciniekus tā nepieņems. Tagad Daivas tēvs ir gandarīts, ka sieva un jaunākie bērni var dzīvot pilsētā. “Sen tā vajadzēja!” vīrs tagad sakot. Abi redz, ka pilsētā cilvēkus nešķiro. “Vēl neesmu satikusi nevienu, kurš mūsu meitu vai mūs pašus uzņemtu ar aizdomām, kā tas bija laukos, ” saka Tatjana.

Meitenes māte var pastāstīt ko citu. Kāda vecāka sieviete pilsētā, gribot izrādīt ģimenei labvēlību, ieminējusies, ka meitene izaugs un droši vien kļūs par dziedātāju. Tatjana nesaprot, kā var būt tāda sakritība, jo sieviete nevarējusi zināt, cik ļoti Daivai patīk dziedāt.

“Cēsu skolā mūsu meita jau bijusi uz skatuves un dziedājusi,” par notikušo priecājas māte. “Viņa gribēja arī spēlēt basketbolu, bet tad meitu uzaicināja uz īpašu bērniem domātu bumbiņas spēli bočio.” Tad nu pēc komandas spēlēm Rīgā Cēsu bērni atgriezās kā Latvijas čempioni. Tatjana Mas­tiņa, vadājot meitu uz treniņiem, kas notiek pirmsskolas izglītības iestādes zālē Briežu ielā, redz, kā sporta pedagoģe spēles laikā iemāca bērniem koncentrēties, domāt līdzi darbībām, iemāca skriet un koordinēt kustības.

“Māsai skolā ir tik daudz draugu – tā priecājas mūsu vecākie bērni, kas dzīvo Rīgā. Dēls gājis skolā pa gaiteni un dzirdējis, kā meitenes gaitenī sauc: “Čau, Daiva!”,”stāsta Tatjana Mastiņa. Ja kādreiz skolas sarīkojumos mamma mazo Daivu turējusi klēpī, jo viņai bijusi nepieciešamība pēc atbalsta, tad tagad 2. pamatskolas zālē meitene visu sarīkojuma laiku daudzo bērnu vidū sēž droši un pēc mammas atbalsta cilvēku un notikumu vidū neilgojas. Mamma Tatjana sapņo: “Pa­tie­šām! Kāpēc lai meita nekļūtu par dziedātāju?” Dotības ir, gan jau dzīvē radīsies arī iespējas.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *