Ziņas

Sabiedrība

Sirdsdarbu atalgo ziedi

Varena raža. Pansionāta sētniece Inta Ambaine rūpējas ne tikai par pansionāta pagalmu un apkārtni, bet arī dārzu, kurā aug ābeles, viņas stādītas upenes un ik rudeni priecē milži – ķirbji.Foto: Māris Buholcs

Cēsu pansionāta pagalms, dārzs visos gadalaikos zied. Arī ziemā, kad saulē sudraba daudzveidībā spēlējas sniegpārslas. “Uzkopt un uzturēt plašo teritoriju, tas ir sētnieka pienākums. Patiesībā viņam jābūt zaļā un visa skaistā saimniekam,” saka Cēsu pilsētas pansionāta direktore Inga Gunta Paegle un piebilst, ka sētniecei Intai Ambainei rupēties par skaisto ir sirds aicinājums. “Jāmīl ziedi, tad viss notiek,” ar smaidu saka Inta. Cēsu pansionātā viņa strādā septīto rudeni. Kā mediķe viņa aizgāja pensijā, bet atpūsties neiznāca laika. “Aizej pensijā un vairs nevienam neesi vajadzīgs. Gadiem nav nozīmes, galvenais, ka vari kaut ko darīt.Te jūtos patiešām vajadzīga. Sākumā nemaz tik stipra nebiju, pamazām darbā rūdījos,” domās dalās cēsniece.

Nebūdama dārzniece vai puķkope, Inta visu vienmēr dara, kā sirds saka. Lielākoties puķes, kas aug dobēs pie pansionāta, uz balkoniem, sasējusi, dēstus audzējusi Inta. Viņa labprāt ved rādīt, par katru pašas stādīto augu ir kas stāstāms. No trim etiķkokiem divi izauguši palieli, vienu kāds palaidnis nobraucis, vietā iestādīts cits. Inta priecājas, cik skaistas visu vasaru zied lielziedu leduspuķes. Petūnijas netur līdzi. “Katrai puķei vajag īsto vietu, tā jālaista jāmēslo, jāčubina,” tik zināmo atgādina Inta un pasmaida, jo ar to vien, ka zinām, puķes krāšņāk nezied. Pie pansionāta redzama visa krāsu buķete – dālijas, samtenes, mārtiņrozes… Pie ieejas durvīm katru sagaida eņģeļtaures smaržīgie zvani. “Tā pansionātā bija vēl pirms manis. Rudenī apgriežam, lai gaida pavasari. Visu vasaru ziedēja, vēl ir daudz mazo taurīšu, bet nepagūs jau izziedēt,” ar rūpēm balsī saka sētniece un pastāsta, ka eņģeļtaure ir prasīga un tikai pret rūpīgu darbu dos pretī zvanus. Tā kārtīgi jālaista un jābaro katru dienu.

Tā kā Inta dzīvo turpat blakus pansionātam, tad nekad viņa nav skaitījusi darbā pavadītās stundas. “Nevaru būt mierīga, ka karstās dienās laikā aplaistīs. Man nav grūti aiziet. Daudziem ir svarīgi, lai pie mājas būtu dzīvas puķes. Protams, ir cilvēki, kam puķes nepatīk un tās šķiet liekas,” domās dalās pansionāta sētniece. Uz katra dzīvokļa balkona arī ir ziedošas puķes. Arī par tām rūpējas Inta, piepalīdz gan citi darbinieki, gan pansionāta iemītnieki.

Inta Ambaine atzīst, ka jūtas laimīga, jo, kaut pensijas gados, strādā darbu, kas ļoti patīk. “Katrā darbā sava garoza. Man patika būt ārstei, bet te nav uztraukuma, rūpējos par puķēm. Dzīvē esmu satikusi daudzus cilvēkus, daudzi bijuši līdzās grūtos brīžos, palīdzējuši. Visu mūžu esmu pateicīga Annai Būrei un Gintam Šķenderam. Lai mums katram izdodas satikt tādus cilvēkus, ” bilst Inta Ambaine, kura pēc septiņiem pansionātā nostrādātiem gadiem nolēmusi aiziet pensijā.