Ziņas

Sabiedrība

Sirdsapziņas ugunskurs degs

Nedaudz vairāk par diviem mēnešiem atlicis līdz brīdim, kad 23.augustā, staļinisma un nacistu upuru piemiņas dienā, Cēsīs, Pils ielā 12, atklās ekspozīciju “Sirdsapziņas ugunskurs”.

Ja līdz šim bija bažas, vai izdosies piesaistīt vajadzīgo finansējumu, tagad viens no idejas virzītājiem, Cēsu Politiski represēto biedrības priekšsēdētājs Pēteris Ozols saka, ka vairs šaubu nav un noteiktajā datumā ugunskurs tiks iededzināts. Atbalstīta finansējuma piešķiršana šim projektam no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, atvēlot 98 000 eiro.
“Kad pirms pāris gadiem viss sākās, kaut kur dziļi jau bija neliels satraukums, vai tiešām izdosies, bet, ja gribas rezultātu, ir jādara. Citādāk taču nebija jēgas sākt. Mūsu paaudzei jāatstāj aiz sevis kas paliekošs. Svarīgi ir nevis runāt, bet darīt, jo no runāšanas nekas nemainīsies. Tiesa, nācies šajā laikā arī daudz runāt – skaidrot, pārliecināt, bet redzam, ka tas nav bijis velti.”

Esam jau rakstījuši, ka Pils ielas 12. nama pagalmā, kādreizējā īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, top pastāvīga vēstures ekspozīcija “Sirdsapziņas ugunskurs” jeb, kā saka idejas autori,Cēsu “stūra māja”, kas stāstīs par kādreizējā Cēsu apriņķa iedzīvotāju pretošanos okupāciju varām no 1940. līdz 1957.gadam.

Jau pērn sākās ēkas, kas bija avārijas stāvoklī, atjaunošana. Sakārtots jumts, šobrīd notiek iekšdarbi, pēc tam strādās mākslinieki, lai aprīkotu telpas atbilstoši iecerei. Sešas aizturēšanas kameras netiks skartas, tikai nobalsinātas un aprīkotas, tajās varēs dzirdēt pretošanās kustības sešu dalībnieku dzīvesstāstus, kurus latviešu, krievu, angļu un vācu valodā ierunājuši dažādu paaudžu cilvēki. Kopumā ekspozīcijā varēs uzzināt aptuveni 200 pretošanās faktus. Veikta ēkas hidroizolācija, no ārpuses māja tiks apmesta un nokrāsota.

“Vēl viena ēka, ko kādā brīdī pat bija domājuši nojaukt, ir ne tikai saglabāta, bet atjaunota ar īpašu pievienoto vērtību,” saka P. Ozols. “Latvijā nerimst diskusija par šādām piemiņas vietām. Daži uzskata, ka jābūt tikai Rīgā, bet vai tad Rīgā stāstīs par to, kas notika mūsu puses pagastos? Manuprāt, šādām vietām jābūt katrā kultūrvēsturiskajā novadā, lai stāstītu par cilvēkiem, kuri tur dzīvoja un nepakļāvās okupāciju varām. Patīkami, ka redzam finiša taisni, bet ar to jau viss nebeidzas, vēl netrūkst risināmu jautājumu. Arī tas, kurš būs atbildīgais par šo objektu.”