Ziņas

Sabiedrība

Simtgades dārgumi Valmierā

Valmierā. Skats vēsturiskajā Vecpuišu parkā uz atjaunotajiem celiņiem un soliņiem no Leona Paegles ielas puses.Foto: Mairita Kaņepe

Lai vasaras otrā pusē un rudens sākumā turpinātu piesaistīt tūristu uzmanību Valmierai un tās apkārtnei, šogad izmantota pasaulē pazīstama ceļošanas spēle, latviski saukta par slēpņošanu. Parasti šāda tipa – Geocacking spēlēs dod uzdevumu ceļotājiem meklēt noslēptu priekšmetu. Valmieras variantā likme ir augstāka – jāatrod dārgumi. Te ir runa par dārgumiem, kas ļāvuši Latvijai sagaidīt valstiskuma simtgadi. Spēle aicina brīvo laiku veltīt, apjaušot, kādi ir Latvijas simtgades dārgumi. Nevis mantiskas vērtības, piemēram, pods ar zelta naudu, bet tautas tikumi, tautas raksturs, izdzīvošanas spējas – viss, kas vien aizvedīs līdz simtgadei.

Spēle ir īsta tikai tad, ja galā gaida balva. Tūrisma akcijā “Simtgades dārgumi” tas ir tūristu klases velosipēds, kuru var aplūkot Valmieras Tūrisma informācijas centrā. Skaidrs, ka pie tā tiks viens cilvēks vai viena pati ģimene, kura atradīs visus 20 slēpņus, atvērs tajos noslēpto lādīti un izlasīs dārguma vārdu. Citādi jau nebūs, ka Valmierā rīkos riteņa izlozi.

Ir brīnišķīga vasaras pēcpusdiena Valmierā, kurā nolemju apmeklēt valmieriešiem tik dārgo Vecpuišu parku. Esam jau “Dru­vā” rakstījuši, ka parciņš pilsētas centrālajā daļā piedzīvo pamatīgu rekonstrukciju. Pilsētā lauzti šķēpi par to, kā pašvaldībai tas pareizāk darāms. Pilsēt­niekiem bijuši atšķirīgi uzskati, cik koki un krūmi saglabājami, kuri īpaši izceļami, jo nozīmīgi cilvēki tos stādījuši. Pavisam nesen Vecpuišu parkā daudzo koku vidū tika īpaši izcelta egle, atgādinot par cilvēkiem, kuri to iestādījuši 1989. gada augustā. Togad Pēteris Lūcis, Valmieras Drāmas teātra režisors, kopā ar draugu Robertu Jūtu eglīti iestādījis, atzīmējot parka vēsturiskā nosaukuma “Vecpuišu parks” atgūšanu un domājot par tās vasaras nozīmīgāko notikumu Latvijā un Baltijā – akciju “Baltijas ceļš”.

Viens no tūrisma akcijas “Simtgades dārgumi” slēpņiem izvietots tieši Vecpuišu parkā. Joka pēc nolemju to uzmeklēt un uziet stipro vārdu, kas tajā izlasāms. Parka ceļu rekonstrukcija ir tikai pusē, tāpēc, lai tiktu gludo celiņu pusē, jābradā pa grants kaudzēm, kas vēl nav izlīdzinātas. Uz zālītes, kas svaigi iesēta un nupat izdīgusi, negribas kāpt. Parkā tagad būs vairāk nekā desmit soliņu un, par laimi, viens no tiem tieši tobrīd nav aizņemts. Kā jau Eiropas valstu parkos pieņemts, arī Valmierā dārznieki veidojuši no puķu stādiem ziedu upi. Jaunā, visai iespaidīgā puķu rinda arī aizvijas kā upe. Reizē ar parka atdzimšanu tajā atdzimis arī Vecpuišu parka paviljons. Agrā pēcpusdienā visi apmeklētāji – mammas ar bērniem, kundzes gados un daži iemīlējušies pārīši – izvēlējušies sēdēt pie galdiņiem, kas izvietoti parka restorāna ārpusē – zem simtgadīgajām liepām.

To visu skatot un priecājoties par dabas veldzi pilsētas vidū, kas kliedē Rīgas ielas trokšņus un amortizē izplūdes gāzes, prātoju par stipro vārdu, kas būs ierakstīts parkā noglabātajā slēpnī. Daba, vēsture, kultūra, ģimene – katrs šāds dārgums iederētos slēpnim parkā, uz kuru dots pavediens: “Liepa pie soliņa. Taku krustojums pie Leona Paegles ielas”. Tātad ļoti vienkārši. Parku no vienas puses norobežo Rīgas iela, no otras Leona Paegles iela. Parka labiekārtošana tajā pusē pabeigta, tāpēc simtgades dārguma uziešana notiek bez lielām pūlēm.

Liepu parkā daudz, bet soliņš Leona Paegles ielas pusē tikai viens. Uz tā vietu aizņēmis vecāks vīrs, nedaudz apaļīgs, viņš sirmajai matu rotai uzlicis zili baltu sportisku cepuri ar nagu. Uzmanību saista tas, ka vīrs te piesēdis, lai atpūstos, nesdams divus milzīgus iepirkumu maisus. Kādas mantas ir apjomīgajos iepirkumu maisos, nav jaušams. Pretēji ierastajam vīrs izvēlējies maisiņus bez veikalu vai preču zīmēm. Kamēr it kā neuzkrītoši pētu apkārtni pie soliņa, uz kura sēž vīrs, valmierietis mani ievērojis un nopēta. Tas liek mainīt nodomu ķerties pie apslēpto “dārgumu” meklēšanas. Šķiet, ka slēpnis ir piestiprināts tieši zem soliņa.

Spēles bukletā valmierieši bija norādījuši secīgas darbības: “Meklējot slēpni, centieties nepievērst sev apkārtējo uzmanību; ieteicams slēpni meklēt tad, kad uz jums neraugās sveši acu pāri; sameklējiet īsto vietu; pārliecinieties, ka netiekat novērots; sameklējiet slēpni; vēlreiz pārliecinieties, ka netiekat vērots; parakstieties slēpnī ieliktajā viesu grāmatā (salasāmi); neaizmirstiet pārliecināties, ka netiekat novērots; nolieciet visu vietā, nomaskējiet; ja gadījumā kāds jūs vēro, tad “spēlējiet teātri”, lai tiktu pie rezultāta.”

Tā kā piekusušais vīrs jau trešo reizi ir uzmetis man drūmu skatienu, nolemju no soliņa liepas taku krustojumā atkāpties, iespējams, atteikties no dārgumu meklēšanas Valmierā. Tajā brīdī no Leona Paegles ielas uz parku nogriežas sieviete. Pārsteidzošā kārtā vecā dāma nāk salīkusi ar tieši tādiem pašiem varen pilniem, pilnīgi baltiem plastmasas iepirkumu maisiem. Arī viņai galvā balta naģene. Tā uzmaukta uz koši krāsotiem, sarkaniem matiem. Sieviete pienāk pie “simtgades dārgumu” soliņa, noliek pie tā smagās nešļavas un burtiski atkrīt līdzās padrūmajam vīram. Tas, ko tagad ievēroju, man kaut ko atgādina. Valmieriešu pāris tik ļoti atgādina Runci Bazilio un Alisi no pasakas par Buratīno, ka no sirds pasmaidu un uz brīdi šai parka vietā aizkavējos, lai apjaustu, vai tā ir pasaka vai dzīves īstenība.

Alise: “Iedod iedzert un uzpīpēt!”
Runcis: “Ko?”
Alise: “Iedod cigareti!”
Runcis: “Ko?”
Alise: “Cigareti!”
Vīrietis pasniedz cigareti, pēc tam divlitrīgo alus pudeli. Vecā dāma dzesē slāpes un aizpīpo.
Alise: “Desmit eiro iztērēju.”
Runcis: “Ko?”
Alise: “Nopirku miltus, etiķi, veļas pulveri, “Niveju”. Man, dārzā strādājot, kļuvušas sausas rokas. “Hennu” nopirku.”
Runcis: “Ko?”
Alise: “Matus krāsošu. Kom­petītes nopirku. Maigai paņēmu šokolādīti.”
Runcis: “Ko?”
Alise: “Desmit eiro iztērēju. Kā mēs to visu aiznesīsim? Viena pārdevēja bija no Rankas, stāstīja, ka grūti, 12 garas stundas jā­strādā.”
Runcis: “Ej mājās! Lai Jānis aizbrauc.”
Alise: “Milti tagad ir. Uzvārīsim ķīselīti?”

Nav smuki klausīties citu sarunās, lai arī tās notiek pie “simtgades dārgumu” soliņa. Tāpēc iecerētajam metu mieru un dodos prom no Valmieras parka. Tāpat zinu, kas ir Latvijas dārgumi.