Ziņas

Sabiedrība

Sērmūkšos vēsturi neaizmirst

Piemiņas vietā sagulst ziedi. Nacionālo partizānu piemiņu godina dažādu paaudžu ļaudis.Foto: Māris Buholcs

Amatas novada Skujenes pagasta Sērmūkšu centrā ik gadu septembra beigās satiekas paaudzes, lai kopā atcerētos, atgādinātu un runātu par notikumiem Latvijā pēc 2.pasaules kara. Nacionālo partizānu piemiņas vietā Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins atgādināja, ka Sērmūkši ir viena no vairāk nekā simts saglabātajām partizānu cīņu vietām, kuru bija vairāk nekā sešsimt.

“Viņi cīnījās 12 gadus. Viņu lielākā traģēdija – viņi bija vieni, nesaņēma nekādu atbalstu no citām valstīm,” to laiku Latvijas vēsturē vērtēja Aleksandrs Kiršteins un uzsvēra, ka šodien mūsu debesis sargā NATO valstu lidmašīnas. “Ja pretošanās kustība sākās kā traģēdija, cīņa vienatnē, tagad neesam izolēta valsts. Kaut maza tauta, esam izcila nācija,” ar pārliecību sacīja Saeimas deputāts. Viņš pastāstīja, ka “Global power” katru gadu gatavo ziņojumu par valstu aizsardzības spējām. Latvijas bruņotie spēki ierindoti 87.vietā. ANO tagad ir nedaudz mazāk par 200 valstīm. Igaunija, kur ir obligātais karadienests, ierindota 107.vietā. Augstu novērtēti mūsu virsnieki, viņu prasmes, mūsu speciālo vienību piedalīšanās militārās misijās, Zemessardzes sastāvs un organizētība.

“Pieņemts stāstīt, cik mums viss ir slikti, bet citur, arī kaimiņos, labi. Tā nav. Neesam izolēti, militāri apdraudēti. Taču tas nenozīmē, ka varam gulēt uz lauriem. Latvijā ienāks bēgļi. Mūs apdraud islamizācija. Kādā aptaujā 73 procenti latviešu un 65 procenti cittautiešu norādījuši, ka iebilst pret Latvijas islamizāciju. Un te nav runas, ka jāpalīdz cilvēkiem nelaimē, bet gan par to, ka viņi te ieradušies uz palikšanu. Bēgļi savulaik bija latvieši, kuri piecus gadus dzīvoja nometnēs un cerēja, ka atgriezīsies Latvijā,” domās dalījās Aleksandrs Kiršteins un uzsvēra, ka katra diena atnes jaunus izaicinājumus mūsu tautai un kultūrai un mēs protam rast risinājumus. Viņš arī pauda pateicību Nacionālo partizānu apvienības un Nacionālo karavīru biedrības biedriem, ka viņi uztur nacionālo garu, tiekas ar jaunatni.

Sērmūkšu nacionālo partizānu grupai liktenīgais brīdis pienāca 1946.gada 29.novembrī, kad krita četri grupas cīnītāji – Jānis Zīrāks, Reinholds Pētersons, Jānis Pīlands, Anna Zariņa. Alfrēds Suipe izdzīvoja, pārcieta izsūtījumu, atgriezās Latvijā, piedzīvoja brīvvalsts atjaunošanu. Viņš bija iniciators un citu jundītājs, ka Sērmūkšos jāiekārto kritušo biedru piemiņas vieta, ka jāizveido bunkurs, kādā viņi dzīvoja.

“Alfrēds Suipe bija kopā pulcinātājs, šo pasākumu nemiera gars, kurš nemitīgi gribēja dalīties atmiņās,” sacīja Amatas novada vadītāja Elita Eglīte un piebilda, ka bez Alfrēda Suipes atceres pasākumam ir cita noskaņa. Šīgada janvārī nacionālais partizāns aizgāja mūžībā. Piepildīta viņa pēdējā vēlēšanās – būt kopā ar saviem cīņu biedriem. Urna ar Alfrēda Suipes pelniem ierakta piemiņas vietā. Todien tika atklāta piemiņas plāksne ar viņa vārdu.

Alfrēda Suipes dēls Ivars pastāstīja, ka tēvam šī vieta vienmēr bijusi svēta. Saeimas deputāts Jānis Dombrava atminējās, ka Alfrēdu Suipi saticis vidusskolas gados, kad sācis darboties “Visu Latvijai!”. “Viņu raksturoja uzstājība, neatlaidība, viņš savā būtībā bija cīnītājs. Aktīvi iestājās, ka Stūra māja jāatjauno, lai cilvēki redzētu, kas tur reiz notika. Viņa iecere piepildījās,” sacīja Saeimas deputāts un piebilda, ka šodien realitātes šovos mēģina radīt varoņus, kuriem jālīdzinās. “Viņi ir pseidovaroņi. Bieži vien cilvēki bez savas gribas, tēvzemes mīlestības, cīnītāja rakstura. Ir jāstāsta par tādu vīru kā Alfrēds Suipe dzīvesstāsti. Arī viņš varēja pamest tuviniekus, bēgt un meklēt laimi. Viņš palika Latvijā, pēc izsūtījuma atgriezās un godam nodzīvoja līdz sirmam vecumam. Šādiem cilvēkiem jābūt paraugam. Tādi ir jāizceļ, par tādiem jāraksta,” viedokli pauda Jānis Dombrava.

Skanēja dziesmas Latvijas Nacionālo karavīru biedrības kora un Jura Krūzes izpildījumā. Vēstures faktus atgādināja Māris Niklass, par patriotismu runāja Rīgas Politiski represēto biedrības vadītājs Jānis Lapiņš un citi. Kā parasti šādos pasākumos, vairākkārt izskanēja, ka te nav jaunatnes. Starp vairāk nekā simts pasākuma dalībniekiem vairāki desmiti bija Skujenes un Sērmūkšu skolas audzēkņi. Reti kāds pamanīja, ka sērmūksieši paši, bez skolotāju pamudinājuma, nostājās līdzās sirmajiem karavīriem un palīdzēja noturēt organizācijas karogu. Paši šajā goda sardzē arī mainījās.

Sērmūkšu pamatskolas direktore Ilze Šmate “Druvai” pastāstīja, ka katru gadu Lāčplēša dienā uz nacionālo partizānu piemiņas vietu nāk skolēni, skolotāji, vecāki. Te skan bērnu runātā dzeja, dziesmas. “Dažkārt klase izdomā, ka bunkurā visi kopā varētu pārnakšņot. Tad ar skolotāju ir sarunas par to, kas te noticis, kaut viņi to zina. Te sildās, gatavo ēst, iedzīvojas tā laika apstākļos. Valstij nozīmīgās dienās arī te nākam, vēstures skolotāja Ārija Kalniņa daudz stāsta par to, kas noticis ne tikai pasaulē, Latvijā, arī mūsu novadā, pagastā,” pastāstīja direktore un uzsvēra, ka skolēni labprāt piedalās valstij nozīmīgos un piemiņas pasākumos. Savulaik, kad veidoja piemiņas vietu, katrs skolēns piedalījās taku veidošanā.

Pēc Alfrēda Suipes iniciatīvas Sērmūkšos ierīkota piemiņas vieta, Stūra māja Rīgā lēnām top par muzeju – vēsture dzīvo, tā nodota nākamajai paaudzei. Ne tikai Sērmūkšos.

Viens komentārs

Margota Krūmiņa

Esmu Jāņa Pīlanta māsas meita . Rakstā uzvārdā ir kļūda !Uz pieminekļa arī gads ir kļūdains. Viņus nošāva 1946. gadā ,bet uz pieminekļa ir 1947. gads . Daudzus gadus nevaram izlūgties, lai izlabo šo kļūdu ,bet …….Skaisti vārdi ir no valsts vīru puses, bet darbi ……Esmu šī notikuma tiešs upuris ,1949.g.25. martā nepilna mēneša vecumā ,izsūtīja uz Sibīriju ar māti Veltu Pīlanti,kura bija izcietusi spīdzināšanu, apcietinājumu,jo neizdeva bunkura atrašanās vietu , vectēvs Ernests Pīlants mira izsūtījumā .

Komentāri ir slēgti.