“Šoruden ir!” priecīga apmeklētājus sagaidīja Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange, un ikviens ar interesi pētīja uz galdiem saliktās sēnes.

“Ātri salasījām, patlaban mežos ir liela sēņu bagātība, atzina mikoloģe, Latvijas Dabas muzeja nodaļas vadītāja Inita Dāniele. Kā allaž tradicionālajā Sēņu dienā Līgatnes dabas takās uz viena galda bija saliktas ēdamās, uz otra neēdamās un aizsargājamās sēnes. Taku darbinieki neilgā laikā bija salasījuši 63 dažādu šķirņu ēdamās un 38 neēdamās, un piecas aizsargājamās sēnes. Par tā saucamajām “ēdamajām” oficiāli atzītas vairāk nekā 300 Latvijas sēņu sugas. Lielākā daļa no tām ir cepurīšu sēnes.

Sēņu diena šoruden notika īstajā laikā, tieši tad, kad no meža mājās ar tukšu grozu nāk vien pilnīgs nepraša. Arī interese par sēnēm nemazinās. Apmeklētāji mikoloģei uzdeva visdažādākos jautājumus, arī pastrīdējās, nepiekrītot, ka kāda sēne nav ēdama, jo apkaimē visi tās lasa, vāra un ēd. In­teresanta izvērtās domu apmaiņa par sēņu nosaukumiem, arī tie dažādos novados atšķiras, tāpēc būtiski, ka katrai sēnei viens ofici­ālais nosaukums.

“Ne katrs redz atšķirību starp sēnēm. Piemēram, bālais vilnītis un parastais. Bālais vilnītis labprāt aug ceļmalās, patīk vietas, kur sabērtas šķembas. Abi aug zem bērziem,” pastāstīja mikoloģe. Kāda sēņotāja otrai rādīja kādu sēni, kuru nosauca par sileni. Inita Dā­niele saausījās un painteresējās, kuru sēni viņas tā dēvē. Tā bija kāda no pienainēm.
Inita Dāniele atklāja, ka pašai vislabāk garšo rudzupuķu smilš­beka. Viņa ar nazīti iegrieza bekā, un griezuma vieta kļuva zila. Kad sacep, beka atkal kļūst dzeltena.

“Vienu gadu mežā sēņu vairāk, citu atkal mazāk. Tas nav nekas neparasts. Katram ir savas sēņu vietas, katrs zina, kādas sēnes lasa. Parasti gan kļūdās tie, kuri uzskata, ka sēnes pazīst, kuri nav tik pārliecināti, grozā liek tikai labi zināmās,” vērojumos dalījās mikoloģe.

Par to, vai mežā sēņu daudz vai maz, vienmēr būs pretējs viedoklis. Līgatnes dabas takās kāda sieviete stāstīja, ka sestdien no rīta bijusi mežā Jūrmalā, tur mežs tik pilns cilvēku, viens berzējas gar otru, bet katram grozā kāda sēne. Cēsniece Daiga Zelča vakar dalījās iespaidos par sēņošanu mežiņā pie Rakšiem. “Tā jau nebija nekāda sēņošana. Kā iegāju mežā, tā drīz iznācu. Grozs pilns! Tau­tasdziesmā teikts: “Piektdien dzima, sestdien auga, svētdien brauca precinieki!” Viss notiek daudz ātrāk, sēnes marinēšanai neatrast, tikai cepšanai. Un baravikas tādas lielas, ka ar mazo nazīti grūti nogriezt. Tīras, jāliek tikai grozā,” teica Daiga un piebilda, ka vismaz viņai nav gadījies būt nevienā mežā, kur nebūtu gaileņu, baraviku, bērzlapju.

Cēsu tirgū cēsniece Rita Beķere ar lepnumu pastāstīja, ka viņai Lenču pusē ir no bērnības zināmas sēņu vietas. “Ir bērzlapes, vilnīši, cūcenes, arī gailenes, bekas. Nav, par ko kreņķēties. Ja nezina, kādā mežā iet, tad labāk to nedarīt, lai neapmaldītos, bet salasīt vismaz vienai ēdienreizei var bez bēdām,” atklāja Rita un piebilda, ka brīvdienās meži ir sēņotāju pilni un tukšām rokām neviens mājās neiet.

Cēsu tirgū reizē ar Ritu gailenes, baravikas un apšu bekas vakar tirgoja kādi pieci tirdzinieki. Konkurence darbadienai pietiekama, bet cenas augstas. “Pircēju ir maz, var cerēt, ka brīvdienās atkal būs vairāk. Meži ir sausi, cūcenes vēl neaug, gaileņu maz, baravikas krietni jāpameklē. Uz tirgu nesu tikai gailenes un baravikas,” pārdomās dalās cēsnieks. Viņš sēņo Pārgaujas mežos, atzīst, ka pēdējos gados meži mainījušies, daudzu sēņu vietu vairs nav, jo koki izzāģēti. “Viss šoruden kavējas par nedēļām divām. Citus rudeņus baravikas, gailenes jau bija beigušās,” atzina cēsnieks un atgādināja, ka sēņu laiks ir īss, arī tāpēc cena tik augsta.

“Mikologa padomi ir ļoti pieprasīti.Sēņu izstādes allaž daudzus atved uz dabas takām,” sacīja Inta Lange un piebilda, ka sēnes interesē ļoti daudzus, jo sēņošana ir gan atpūta, gan arī ziemas krājumu un gardas maltītes sagādāšana sev.

Šodien Latvijas Dabas muzejā sākas sēņu izstāde, tā turpināsies līdz svētdienai. “Parasti izstādē var apskatīt 200 līdz 300 sēnes, šoruden būs vairāk. Latvijā ir atrasts vairāk nekā 4 000 sēņu sugu. Starp tām vairāk nekā 200 ir ēdamas, taču sēņotāju groziņos parasti nonāk tikai 20 līdz 30 sugu sēnes,” pastāsta mikoloģe.