Ziņas

Sabiedrība

Sēņu medības ziemā

Ledusmati. Ne dzīvnieciņš, ne kukainis, bet sēnes brīnumdarbs.Foto: Līga Eglīte

Decembrī, ja netraucē sals, mežos atkal var doties sēņot. Turklāt ne vien ar grozu, bet arī ar lupu un fotoaparātu. Pēdējos gados parastās gailenes ap Ziemassvētkiem vairs nav nekāds pārsteigums, vēl izdodas atrast vēlam rudenim raksturīgās celmenes jeb ziemenes, kā arī pavisam neēdamus dabas brīnumus, ko dēvē par gļotsēnēm.

Sēņu mednieki ar atradumiem dalās sociālajos tīklos un ievieto informāciju vietnē dabasdati.lv. Ne vienmēr pastaiga bezsniega ziemā beidzas ar sēņu mērces gatavošanu, biežāk tās ir retumu medības ar pārsteigumiem. Piemēram, ja decembra beigās gaiss ir mitrs un temperatūra nedaudz zem nulles, uz dažiem sprunguļiem var pamanīt trauslu un baltu veidojumu, ko dēvē par ledusmatiem. Tas ir sēnes Exidiopsis effusa darbības skaistais rezultāts. Sēne mēdz iemitināties kritalās, sēnes izdalīto ķīmisko savienojumu ietekmē ledus uzsalst nevis plānā kārtiņā, bet gan tievu, 0,01-0,02 milimetru, ledusmatu veidā.

Cēsniece Anda Nordena feisbukā dalās ar decembrī atrasto sēņu foto un raksta, ka gatavojas pārbaudīt gaileņu vietas.

Sēņu pētniece Inita Daniele “Druvai” pastāstīja, ka arī šogad iespēja atrast gailenes gadumijā ir visai ticama: “Ir diezgan daudz sēņu, kas aug tieši ziemā. Ja laiks ir silts, tad dabas procesi ir tam atbilstoši. Tas nav ļoti parasti, bet nav arī ļoti neparasti, jo sēņu sezona var turpināties līdz pat kārtīgam salam un sniegam. Nav jau gluži tā, ka var iet ar groziņu, bet salasīt var.”

Latvijas mežos un parkos var atrast ziemas celmeni jeb samtaino ziemeni, kas tiek uzskatīta par garšīgu un vienu no nedaudzajām pārtikā izmantojamām vēla rudens un ziemas atkušņa sēnēm. Visbiežāk sastopama vēlā rudenī, dažkārt arī pavisam agrā pavasarī. Sēnes cepurīte ir divus līdz desmit centimetru plata, mīkstums balts vai bālgani dzeltenīgs. Pēc atbilstošas apstrādes tā ir ēdama, taču dažam var būt grūti sagremojama. Zinātāji dalās pieredzē, ka ziemas celmene cepama bez iepriekšējas novārīšanas, tikai jānoblanšē, vārāma arī zupās. Pārtikā izmantojamas tikai sēņu cepurītes, jo kātiņi ir sīksti.

Inita Dāniele precizē, ka ziemas celmene ir samērā neliela lapiņsēne, aug kuplos un biezos čemuros uz satrūdējušas koksnes: “Šīs sēnes nevar sajaukt ar citām – mežā jālūkojas pēc dzeltenas līdz brūnas cepurītes uz samtaina kātiņa. Turklāt ziemā visas sēnes ir bez kāpuriem.”

Ja mērķis nav meklēt ko ēdamu, tad grūti pamanāmo un savdabīgo gļotsēņu meklējumi un foto­grafēšana var kļūt par aizraujošu nodarbi. Neticami, bet sēņu meklētāju pulks ir gana liels un rosīgs. Viena no Latvijas labākajām sēņu fotomedniecēm, vides žurnāliste un fotogrāfe Julita Kluša vietnē dabasdati.lv ziņo, ka šogad līdz decembra sākumam ziņots par vairāk nekā 500 gļotsēņu novērojumiem un iesūtīti vairāk nekā 1100 foto, pārspējot iepriekšējo gadu rekordus. Šie sīkie un maz izzinātie dabas brīnumi, no milimetra līdz pat 10 centimetru lielumā, novērojami visu gadu, ja vien netraucē dziļš sniegs. Gļotsēnes sastopamas visai bieži, mēdz “uzvesties” dīvaini – īsā laikā spēj mainīt krāsu un formu, var būt ļoti košās krāsās. Pēc izskata tās ir kaut kas starp augu un sēni ar gluži vai saprāta pazīmēm, jo dzīves sākumā spēj pārvietoties. Tiem, kuri vēlas paši medīt sēnes, ieteicams meklēt internetā ar atslēgas vārdiem “slime mold” un “myxomycetes”. Sēņu pētījumi Latvijā ir sākumstadijā, tādēļ jebkuram interesentam ir iespēja kļūt par jaunu sugu pirmatklājēju.