Ik gadu 1. oktobrī tiek atzīmēta Starptautiskā senioru diena, ko dēvē arī par Veco ļaužu dienu. Apvienoto Nāciju Asambleja šo datumu par starptautiski atzīmējamu pasludināja pirms gandrīz 30 gadiem. Arvien plašāk šī diena tiek atzīmēta arī Latvijā.

Vēsturiskajā Cēsu rajonā Senioru dienai par godu notiek dažādi pasākumi. Šodien seni­orus uz svinībām aicina Līgatnes kultūras namā, kur tiks atklāta tautas lietišķās mākslas studijas “Līgatne” dalībnieču Lizetes Viņķeles un Dzintras Skujiņas jubilejas darbu izstāde, būs koncerts. Rīt Vaives Tautas namā būs Senioru dienai veltīts sarunu vakars. Biedrība “Cēsu pensionāri” 10. oktobrī otro gadu pēc kārtas rīkos tikšanos un koncertu “Tiekamies rudenī”.

Savukārt jau aizvadītajās brīvdienās, kas bija netipiski siltas septembra izskaņai, Cēsu novada seniori un cilvēki ar īpašām vajadzībām ar pašvaldības organizētu īpaši aprīkotu autobusu devās Cēsu Invalīdu biedrības un biedrības “MSs Cēsis” rīkotajā svētku braucienā uz Drustiem, kur notika koncerts “Latviskās romances”. Biedrības “MSs Cēsis” vadītāja Ingrīda Zakabluka teic: “Domes atbalsts ļāva baudīt svētkus gan cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un veselības problēmām, gan tiem, kuriem pensiju apmērs ir neliels. Tā ir iespēja izkustēties no mājām, justies līdzīgam starp līdzīgiem un kopā svinēt. Ceļā tika apskatīta Rauna, Jaunpiebalga un paši Drusti, iepazīstot gan vēsturi, gan vietējos uzņēmējus, bet galvenais notikums, par ko vēl ilgi atcerēsies visi pasākuma dalībnieki, – koncerts, kurā uzstājās mākslinieki no Rīgas.” Tas tika arī filmēts, lai tie, kuri gribēja, bet netika uz pasākumu, arī to varētu izbaudīt.

Gunta Kazaine svētku braucienā veda tēti, kuram tūlīt būs 88 gadi un kurš invaliditātes dēļ nestaigā: “Izbaudīt šādu uzmanību, koncertu, kopā būšanu bija patiešām emocionāli pacilājoši. Tā seni­oriem ir iespēja socializēties, būt starp līdzīgiem cilvēkiem, ne tikai jaunajiem, kuri ir allažiņ skrienoši. Reizēm cilvēki, kuriem ir nopietnas veselības problēmas, atrunājas, ka negrib braukt, bet intu­itīvi jūtu, ka tas sagādās prieku, tāpēc daru. Diena tiešām bija perfekta. Paldies Ingrīdai par uzņēmību, jo, organizējot svētkus vecļaudīm, vēl pat no rīta nevar zināt, kāda būs cilvēka pašsajūta, vai viņš tiešām varēs ierasties, bet ir jārada cilvēkiem iespēja izkustēties, baudīt sabiedrību un kultūru. Rūpējoties un iesaistot šos cilvēkus sabiedrībā, mēs uzliekam mazāku slogu valstij. Arī es esmu strādājošs cilvēks, bet priecājos, ka tētis var būt mājās, nevis pansionātā. Arī kopā ar vīru cenšamies tēti vest uz koncertiem, pasākumiem. Ir ļoti svarīgi, kādi ir līdzcilvēki senioriem, kuriem ir nopietnas veselības problēmas.”
Veco ļaužu dienas noskaņās “Druva” uzrunāja arī grāmatas “Vecumdienas. Pētījums par senioru dzīvi Latvijā” autori,  Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieci Maiju Jankovsku par galvenajām atziņām, kas gūtas, pētot šo jautājumu.

Filozofe vērtē, ka Latvijas seniorus var iedalīt divās paaudzēs: seniori, kas vēl strādā un kuriem vēl ir dzīvi vecāki – seniori, kā arī tādi, kas ir pensijā. Un stāsts par šīm divām grupām ir atšķirīgs, tāpat kā atšķirība ir starp senioriem pilsētās un laukos. M.Jankovska arī norāda, ka senioru grupa Latvijā ir ļoti liela. To apliecina arī “Druvas” apkopotie dati par senioru īpatsvaru vēsturiskā Cēsu rajona novados, tas ir ievērojams, 41 – 46% no kopējā iedzīvotāju skaita.

M. Jankovska vērtē: “Ļoti būtisks ir jautājums par attieksmi pret senioriem. Daudzi vecie cilvēki izjutuši sliktu attieksmi, piemēram, medicīnā, saņemot piezīmes, ka cilvēks ir pārāk vecs, lai saņemtu normālu aprūpi. Turklāt slieksnis, no kura cilvēks skaitās tik vecs, lai saskartos ar nepatīkamiem komentāriem, ir šokējoši mazs, jo tas var attiekties par uz četrdesmitgadīgu cilvēku. Tomēr arī veselības sistēma attīstās, veids, kā notiek komunikācija ar pacientiem, uzlabojas.” Grāmatas autore norāda, skumjākais, ka sabiedrības uzskati par senioriem pāriet arī šīs vecuma grupas pašizpratnē. Viņi mēdz sevi diskriminēt, uzskatīt, ka kaut kas viņiem nepienākas, un tas neattiecas tikai uz veselības aprūpi, arī uz ikdienišķām lietām, piemēram, sportošanu, kafejnīcu apmeklējumu. Tomēr pozitīvs ir aspekts, ka arvien vairāk ir seniorus sabiedrībā iekļaujoši projekti, kas nozīmē, ka pakāpeniski, bet situācija virzās pozitīvā virzienā. Vairākās Latvijas vietās izveidotas senioru skolas, jo vecie ļaudis apzinās, ka beidzot var apgūt tās lietas, kurām nebija laika, kamēr bērni bija mazi un bija jāstrādā. Latvijā joprojām novērojamas ļoti atšķirīgas senioru digitālās prasmes, jaunākie seniori tās apguvuši labāk, un kovida laiks ir parādījis, ka arī tas ir ļoti svarīgi, lai neizkristu no aprites.

Vērtējot senioru aktivitāti, noskaidrojies, ka Latvijā ir ļoti labi rādītāji senioru nodarbinātībā, tomēr tam ir arī otra puse. Iemesls, kādēļ tik daudzi vēlas turpināt strādāt, bieži vien ir finansiālais aspekts. Savukārt iesaistīšanās citās aktivitātēs, piemēram, biedrībās, sportiskās aktivitātēs Latvijā salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm ir daudz mazāk izteikta. Grāmatas autore norāda uz cilvēku stāstos saklausīto: viņiem pašiem mēdz būt negatīvs priekšstats par citiem senioriem, tāpēc nevēlas iesaistīties, tomēr tādējādi pakļaujot sevi izolētībai un vientulībai. Nenoliedzami tāpat kā visās paaudzēs, arī senioru vidū ir tādi cilvēki, kas ir ļoti aktīvi, visur vēlas iesaistīties, savukārt citi labāk vēlas palikt mājās. “Tomēr neatkarīgi no tā, vai seniori iesaistās kādās aktivitātēs, senioru posmā vērojama brīnišķīga tendence – sirsnīgas draudzības veidošanās, kādai pirms tam nebija laika, un šī draudzība pasargā gan no vientulības, gan arī cilvēki cits citu uzpasē, uzmundrina, kopīgi darbojas,”saka M.Jankovska.

Savukārt mūsdienu situācija, kad daudzi senioru bērni dzīvo ārzemēs, pavērusi iespēju senioriem vairāk ceļot, apciemojot savus bērnus, tādējādi mainās veco ļaužu skatupunkts, viņi ierauga, ka senioru dzīve var būt arī citāda. M.Jankovska gan teic, ievērības cienīgs bijis fakts, ka intervijās izkristalizējies arī statistikā ieraugāmais: lai gan visbiežāk bērni finansiāli palīdz senioriem, pārsteidzoši liels skaits ir arī senioru (īpaši strādājošo, kas saņem gan algu, gan pensiju), kas atbalsta savus pieaugušos bērnus, jo mēdz būt finansiāli labākā situācijā. Tam par iemeslu var būt gan zemi atalgots darbs bērniem, gan bērna invaliditāte. Autore arī teic, ka senioriem piemīt burvīga prasme – spēt naudu organizēt un taupīt, jo, ja ir jaunie cilvēki, kuri neatkarīgi no algas lieluma mēneša beigās attopas, ka makā svilpo vējš, tad seniori neatkarīgi no ienākumiem spēj tos sadalīt tā, lai pietiktu visam nepieciešamajam.